Šodien satikāmies. Jānis Kalniņš uz draudzi nenāk jau desmit gadus. Lai gan pareizāk būtu sacīt – gandrīz nenāk. Reizi trijos mēnešos viņu var sastapt Vakarēdiena dievkalpojumā. Tur viņš piedalās. Kāpēc?

Kāpēc Tu nenāc uz draudzes dievkalpojumiem?
Īsi atbildot, man iestājās apnikums.

Kas tev apnika?
Tāda teorētiska runāšana.

Vai svētruna ir teorētiska runāšana?
(Domā.) Grūti pateikt. Neesmu sevi par šo jautājumu tirdījis. Man ir slinkums iet. Ir jādomā, kā to paskaidrot… Nav motivācijas. Tā pazuda. Man patīk aktīva darbība, nevis iet un tikai pasēdēt. Ir svarīgi uzzināt un tad to dzīvē izmantot. Bet ja izmantošanas iespējas sāk izzust, tad iet nav vērts.

Bet ticība Dievam tev nav zudusi?
Nē. Dažreiz ir sajūta, ka tā it kā paiet malā, bet tad atkal no jauna uzspodrinās. Jo mani bezgala interesē, kāds Dievs ir, man gribas izskaidrot visu, kas apkārt notiek. Arī dažreiz nesaprotamās lietas: bēdas, slimības. Mani arī interesē tas, kā zeme ir radīta, kā Dievs visu ir darījis, kā Viņš piedalījies dažādos dzīves notikumos. Man ļoti pietrūkst tieša kontakta ar Dievu. Daudzi cilvēki zina, ka kaut kur ir Dievs, bet man nevajag tālo Dievu, man vajag tuvo, kuru var sataustīt, kuram var pietuvoties. Un šī vajadzība motivē meklēt.

Kā tu meklē?
Ar lasīšanu. Es lasu ne tikai Bībeli, bet arī to, kā citi Viņu atklāj, uzzina, piedzīvo.

Vai tu daudz lasi?
Noteikti ir cilvēki, kas lasa vairāk. Man nav rituāla katru dienu lasīt. Drīzāk ir mēģinājumi sevi piespiest lasīt, veidot plānu, kā to darīt, un tad lasīt, sākot no radīšanas stāsta. Lasot es mēģinu visu salikt kopā vienā bildē. Lai nav tā, ka viens Dievs ir Vecajā derībā, un cits Dievs Jaunajā derībā. Nevar būt, ka viņi ir tik atšķirīgi, kā izskatās. Man ir svarīgi dabūt vienu Dieva attēlu, saprast, kurš ir īstais Dievs: vai tas, kurš lika iznīcināt kanaāniešus un baušļu pārkāpējus, vai tas, kurš atnāca un sevi ziedoja pie krusta? Vai tiešām Dievs ir tik atšķirīgs, vai mums tā tikai liekas?

Vai tu esi atradis atbildes?
Nē. Man arī jāatzīst, ka es pats visam nespētu izrakties cauri. Tāpēc man ir tik svarīgi, kad cilvēki dalās ar savu skatījumu. Es vienā sarunā Ģirtam (Rozneram - mācītājam) teicu, cik ļoti man svarīga bija viņa uzruna par to, kā mēs Dievu ieraugām. Man ļoti gribas dzirdēt, kā citi risina šos jautājums. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es uz draudzi vairs neeju, jo tur man no citiem neizdevās uzzināt, kā viņi uztur attiecības ar Dievu, kā tuvojas Viņam. Aiziet uz draudzi tikai pasēdēt un paklausīties vispārīgas uzrunas nav vērts. To es varu izdarīt tikpat labi pats mājās.

Vai, tavuprāt, draudze vispār ir vajadzīga?
Protams. Galu galā tas, ka es draudzē neatrodu savu vietu, ir arī mana vaina. Jo gan jau agrāk vai vēlāk draudzē ir iespējas atrast sarunu biedrus, ar kuriem dalīties pārdzīvojumos. Es draudzē ienācu vēlāk, nevis tās pirmsākumos. Un var tīri cilvēciski saprast, ka vecie draudzes locekļi omulīgāk jūtas ar labāk pazīstamiem cilvēkiem, tādēļ viņi nemetas apkampties ar citiem cilvēkiem no ielas. Droši vien arī es no malas izskatos iedomīgāks un tāds, kurš negrib iesaistīties sarunās ar pārējiem, lai gan tas tā nav.

Bet uz Vakarēdienu tu atnāc. Kāpēc?
Tur jāsaka paldies Uldim Liepiņam. Viņš man reiz taktiski atsūtīja vienu vēstījumu par Vakarēdiena svarīgumu. Mēs toreiz kopā veidojām raidījumu Kristīgajam radio „Kristus mūzikā”. Viņš bija tas, kas sagatavoja raidījuma tekstus un mūziku, bet es to visu saliku kopā un nosūtīju uz radio. Un vienā no reizēm viņš bija sagatavojis divus raidījumus, vienu speciāli man – ierunājis par Vakarēdiena nozīmi. Es sapratu, ka tas ir pēdējais, kas mani notur pie Dieva. Ja es neatnākšu arī uz Vakarēdienu, tad es attālināšos no Dieva pavisam. Man palika bail sevi tā nogriezt no Viņa, tāpēc tas man palika kā pēdējais, pie kā turēties. Turklāt tā man ir arī iespēja Dievam apliecināt, ka es joprojām pieņemu Viņa plānu, Viņa upuri, ka es ilgojos pēc Viņa. Nav tā, ka es šādā veidā gribu nopelnīt pestīšanu. Bet man tā ir iespēja ne tikai sēdēt, bet arī kaut ko izdarīt.

Tu saki, ka draudze ir vajadzīga. Bet ja visi rīkotos kā tu nenākot, tad draudzes nebūtu. Kā tu šo dilemmu risini?
Es nekad neesmu domājis, ka rīkojos pareizi neejot. Man ir iekšēji sirdsapziņas pārmetumi. Es arī izjūtu atbildību bērnu priekšā (Jānis ir divu bērnu, 5 un 9 gadi, tētis). Man vajadzētu viņiem rādīt priekšzīmi. Bet tajā pašā laikā mums ir jau ierastie sestdienas rīti, kad kopā ar ģimeni nesteidzīgi mostamies. Kā lai es saku sievai, lai viņa meitu pati ved uz baleta pulciņu, tiek pati galā, bet es iešu uz dievkalpojumu? Laikam jau viss būtu jāpārkārto. Tā būtu pareizi, kad viss ir pakārtots Dievam, lai sestdienā nav bērnu pulciņu. Nezinu. Jā, pašreizējā dzīve mani ļoti ierobežo. Tā ir dilemma, ar kuru galā netieku. Šobrīd esmu nolēmis netraumēt ģimeni, kamēr nenonākšu līdz skaidrākiem secinājumiem. Es gaidu, kad skaidrāk ieraudzīšu Dievu, kad Viņu sapratīšu, sadzirdēšu, ko Viņš man saka. Man tas ir ļoti svarīgi. Es to gribu redzēt draudzē. Šobrīd es Viņu nesadzirdu, tāpēc meklēju, vai ir iespējams viņu saklausīt, lai Viņš man skaidri pasaka, ko no manis sagaida.

Vai tu ikdienā Dievu klātbūtni nepiedzīvo?
Es zinu, ka Viņš ir man līdzās. Bet es secinu, ka pats to bieži nejūtu. Ja es sajustu un apzinātos Viņa tuvumu, tad es dažreiz nepieņemtu tādus lēmumus, kādus esmu pieņēmis. Apzinoties Dieva tuvumu, es reizēm rīkotos citādi. Jā, esmu lasījis, ka Dievs vienmēr ir līdzās, bet vai tas ieiet manā zemapziņā, muguras smadzenēs? Daudz ko es daru automātiski, un izdaru tā, kā nevajadzētu darīt. Dievs ir blakus, bet es to piemirstu. Teorētiski es zinu, bet praktiski to neizjūtu.

Ko tu sagaidi no draudzes? Kam būtu jānotiek, lai tu gribētu tur iet?
Nelaime ir tā, ka draudzē nāk tie, kas meklē Dievu. Man ir sajūta, ka daudziem nav pārliecības par savu ticību un rīcību. Un tāpēc rodas mākslīgas dievkalpošanas formas, kas varētu būt dzīvākas, ja paši cilvēki būtu dzīvākās attiecībās ar Dievu. Diemžēl arī es atnāku kā patērētājs. Es gribētu, lai es, kuram nav, atnāktu uz draudzi un ieraudzītu tos, kuriem ir, un tad es varētu mācīties no viņiem kā no piemēra.
Kā cilvēks, kurš ienācu draudzē vēlāk nekā tie, kas tur bija pirms manis, ilgojos redzēt pārējos kā tādus, kuriem ir dzīvas attiecības ar Dievu. Taču es apzinos, ka arī es neesmu piemērs, un lai gan draudzē ienācu jau pirms daudziem gadiem, nevaru lielīties, ka, mani ieraugot, citi gribētu sekot Dievam. Tomēr es gribētu, lai tie, kas ienāk dievnamā, ierauga, kā draudze dzīvo, un arī viņi tad ilgotos līdzīgas attiecības ar Dievu.
Ir vēl viena problēma. Visiem raksturīgi tas, ka viņi pieraduši runāties ar savējiem. Viņiem ir ērti savu draugu lokā. Un tad, ja ienāk kāds svešais, sevi ir jāpārvar, lai pienāktu, runātos. Ir cilvēki, kas paši kautrējas uzsākt sarunu. Lielākoties tiešām cilvēki kautrējas. Kad es ienācu draudzē, es sapratu, ka šeit ir cilvēki, kas ir kopā jau gadiem. Man ļoti gribējās būt kā savējam, bet tas nebija viegli. Droši vien viņi lielākoties kautrējās mani uzrunāt, īpaši jaunieši. Vecāki cilvēki gan nāca klāt, taču viņiem bija grūti ar mani. Es biju cilvēks no ielas, ļoti pasaulīgs savā izteiksmes veidā. Mani tajā laikā, piemēram, interesēja mūzika. Ne jau klasiskā. Es gribēju runāt par tā brīža rokmūzikas grupām. Bet es redzēju, ka viņi nezina, ko man atbildēt. Viņi it kā vairījās no visa pasaulīgā, viņi bija izdomājuši, ka tas viss ir slikti.

Vai tad jums nebija kopīgi sadraudzības brīži?
Tajā laikā es ļoti vēlējos iepazīties ar citiem kristiešiem. Man gribējās sadraudzēties ikdienā, kad nav tikai Bībeles lasīšana un dziesmu dziedāšana. Bet man tas neizdevās. Lielā mērā visi pasākumi draudzē ir ļoti garīgi – neviens neuzdrošinās izteikt domu, ka varētu darīt ko citu izņemot dziedāšanu un Bībeles studijas. Tas nemanot bija tapis par standartu. Lai gan man gribējās padarīt vēl kaut ko jauku, kaut vai uzspēlēt kādu spēli.
Baidos, vai tikai es neesmu pārāk sabiezinājis krāsas. Varbūt ka esmu labās lietas piemirsis. Bet varbūt vaina bija un ir tikai manī? Bet to gan es zinu, man draudzē pietrūka draugu. Mani tuvākie draugi joprojām bija ārpus draudzes. Turklāt es drīz vien secināju, ka ārpus draudzes es varu justies brīvāk. Droši vien es pats biju vainīgs, biju izveidojis kaut kādu standartu. Taču draudzē veidojās apziņa, ka tev jābūt tādam un tādam, un tad, kad sestdiena beidzās, es uzelpoju- uh, tagad atkal var brīvi staigāt. Un man apnika pietēlot.

Un tomēr tu neesi draudzei muguru pagriezis pavisam. „Vēstis adventistiem” arī lasi.
Jā, un par to esmu ļoti priecīgs. Es draugiem.lv nekad neesmu bijis un laikam nebūšu. Feisbukā mani ievilka māsa, kas aizbrauca uz ārzemēm un tad mani uzaicināja pievienoties. Un tad es sāku sekot gan „Vēstis adventistiem”, gan „Evaņģēlijs.net”. Man tas ir ļoti svarīgi. Es regulāri atveru šīs lapas, lai palūkotos, vai nav ievietots kaut kas jauns. Izlasu un noklausos visu, kas ir atrodams. Tā ir ārkārtīgi spēcīga platforma. Esmu pārliecināts, ka nākotnē aizvien vairāk cilvēki klausīsies ne tik daudz, ko runā draudzē, bet izlasīs internetā to, ko tur raksta un rāda.

Ko Tu visvairāk gribi redzēt šajās lapās?
Noteikti cilvēku personīgos piedzīvojumus. Viņu pieredzi. Tās man pietrūkst visvairāk. Gribu lasīt, kā katrs veido attiecības ar Dievu, kā uzzina Viņa gribu, kā sadzird Dieva balsi. Paldies visiem, kas dalās ar piedzīvoto!

(Intervēja Aidis Tomsons)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

1 comments :

  1. Jautājums ir Jānim:"Kur tad viņš iet, ja nenāk uz dievkalpojumiem?" Noteikti ka kaut kur citur. Nu tad kādēļ? Liekas kritērijs "patīk vai nepatīk" nav visai drošs. Liekas ka Jānis, tāpat kā es, domā par savas dzīves kvalitāti un mērķi. Tādā gadījumā skaidrs ir viens, ne jau jebkuri līdzekļi var palīdzēt sasniegt dievišķīgas kategorijas mērķi. Tad kad es izvēlējos kļūt par elektriķi, tad aizgāju elektriķu skolā (bet nevis tajā skolā, kurā man vislabāk patika mācīties.) Lai sasniegtu noteiktu mērķi, ir precīzi jānosaka līdzekļi tā sasniegšanai. Ja klausīsim jūtām, tad droši ka nesasniegsim neko nopietnu. Dažādos dzīves periodos man pašam ir bijuši dažādi akcenti - prioritātes. Esmu pat 4 reizes nedēļā gājis uz dievkalpojumiem. Un tagad kad man ir jau 65 gadi, varu teikt tikai to, ka tas nebija veltīgi. Pa to laiku es nemanot savi esmu piepildījis ar daudz dažādu jautājumu atrisinājumiem - esmu guvis atbildes uz daudz jautājumiem. Tas nenāk vienā reizē. Gribās gūt risinājumu starp saviem dzīves novērojumiem un doktrinālām patiesībām. Kā arī atrast dzīves jēgu kopumā. Paldies Dievam un draudzei kuri man ir devuši piepildījumu. Nez vai pasaules telpā es būtu spējīgs nonākt līdz 65 gadiem ar lielu stabilitātes sajūtu sirdī.

    AtbildētDzēst