Mēs visu gribam ātri... – intervija ar mācītāju Dzintaru Ozoliņu

Šodien, 2016.gada 6.augustā, mūsu Facebook lappusei pievienojās 500.pastāvīgais lasītājs. Savu „jāvārdu” sacīja Dzintars Ozoliņš. Viņš ir viens no Latvijas adventistu draudžu mācītājiem.
Šis notikums pamudināja mūs uzrunāt Dzintaru intervijai. Viņš piekrita izteikt savas domas par draudzi, notikumiem tajā. Pēdējā pusgada laika veselības problēmu dēļ viņam savs darbs draudzēs bija uz laiku jāpārtrauc. Taču tagad viņš ir gatavs un gribošs atkal strādāt. To viņš apliecināja VA, sakot, ka tuvākajās dienās tiks nolemts, kurās draudzēs viņš turpmāk darbosies.



Pusgads tev bija atvēlēts ne tikai fiziskai atelpai, bet tā bija arī iespēja lasīt, pārdomāt. Vai esi šajā laikā nonācis pie kādām atziņām?
Ja runājam par manu ticību Dievam, tad nekas nav mainījies. Bet par darbu man ir nācies daudz domāt. Ne tikai pēdējā pusgada laikā, bet esmu sapratis, ka mani uzskati par draudzi bijuši pārāk idealizēti.

Kas tevi ir mulsinājis draudzē?
Ir lietas, par kurām es publiski negribu runāt. Draudzēs ir ļoti dažādi cilvēki. Diemžēl ir cilvēki, kuriem liekas, tāpat kā kādreiz Pāvilam, ka viņi dara Dieva darbu, un šī darba dēļ viņi ir gatavi uzbrukt, iznīcināt, jo, lūk, es nedomāju tāpat kā viņi, nerīkojos pēc viņu prāta.
Godīgi sakot, es domāju, ka mēs, būdami adventisti, bieži esam akli pret saviem grēkiem. Līdzīgi kā rakstu mācītāji un farizeji steidzās Jēzu piesist krustā, lai varētu svinēt sabatu. Mūs uztrauc tie, kas pīpē, dzer, pārkāpj laulību vai ir geji. Bet to, ka mēs ceļam neslavu, aprunājam, nodarām kaitējumu cita reputācijai un veselībai, to mēs palaižam garām. Pajautāsim, cik daudzus esam izslēguši no draudzes par dzeršanu, laulības pārkāpšanu vai citiem grēkiem, un cik esam disciplinējuši par aprunāšanu, vēstuļu aizmugurisku rakstīšanu un līdzīgiem grēkiem. Es neesmu par izslēgšanu un neesmu pret cilvēkiem, bet ir jābūt izpratnei par grēku. Mēs izveidojam savus grēku sarakstus, un tad pēc šiem sarakstiem citus aprunājam un beigās sakām – tagad pielūgsim par šiem aprunātajiem. Tas ir ļoti savādi. Tas ir līdzīgi svētai inkvizīcijai.

Un tomēr Dievs mūs mīl, Viņš gādā par savu draudzi. Kas mums ir jādara, lai mēs neļautos tam, ko tu saki?
Tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Cilvēciski reizēm šķiet, ka neko izdarīt nevar. Lai cilvēks atzītu, ka viņš grēko – tas ir Svētā Gara darbs. Jēzus pirms krustā sišanas stāstīja par Svēto Garu, tas ir pierakstīts Jāņa evaņģēlijā. Viena lieta, ko Kristus teica: ka Gars liks izprast grēku. Grēka atziņa ir tad, kad cilvēks saprot, ka nerīkojas pareizi. Taču tas ir Svētā Gara darba rezultāts. Daudzi no priesteriem un rakstu mācītājiem, kas Kristu piesita krustā, vēlāk tomēr atgriezās un kļuva par Kristus draudzes pārstāvjiem. Tātad izmaiņa ir iespējama. Tikai cilvēciski te maz ko var izdarīt. Te runa ir par katra cilvēka attiecībām ar Dievu.
Daudzi uzskata, ka viņiem ir jāpilda bauslība un jādara labi darbi, lai viņi tiktu glābti. Ir jāievēro sabats, jāmaksā desmitais, jāziedo, jāpaliecina citiem, un tad viņi varēs saņemt pestīšanu. Tomēr, lasot rūpīgāk Kristus vārdus, mēs redzam, ka Viņš kā galveno uzsver mīlestību. Bet mēs bieži runājam tikai par atsevišķām mīlestības izpausmēm. Par kaut ko, ko var sasaistīt ar mīlestību. Bet pašas mīlestības nav.
Desmit baušļi savulaik tika doti kā mīlestības paskaidrojums no verdzības tikko iznākušiem cilvēkiem. Tur tika norādīts, kā mīlestība izpaužas attieksmē pret Dievu un cilvēkiem un kas nav mīlestība, lai cilvēki varētu identificēt, vai viņu rīcība ir vai nav no Dieva. Tā bija vēsts no verdzības izgājušajiem, un tad Kristus izpratni par mīlestību pacēla daudz lielākos augstumos.

Vai tas nozīmē, ka mēs uz lietām bieži vien skatāmies kā vergi?
Tā varētu teikt. Mēs katrs dzīvē izejam caur dažādiem attīstības posmiem. Daudziem ceļš pie Kristus iet caur farizejismu, bauslībnieciskumu. Un tad, pēc gadiem, kad mēs piedzīvojam dzīvē bankrotu, zaudējam draugus vai ģimeni, kad satricinājumos saprotam, ka, vadoties tikai no bauslības, esam piedzīvojuši bēdīgu rezultātu – tad Dievs vada mūs tālāk. No bauslības izpratnes pie patiesās atziņas, ka mēs tiekam glābti tikai un vienīgi ticībā. Ka mēs paši neko nespējam izdarīt. Tas ir tikai 100 procenti Kristus nopelns. Ka svarīga nav ne mūsu izvēle, ne darbi, it nekas.
Ļoti zīmīga ir Jēzus stāstītā līdzība par diviem parādniekiem, no kuriem viens bija ļoti maz, otrs ļoti daudz parādā. Tas, kuram Kungs atlaida viņa parādu, sacīja: „Es Tev maksāšu.” Garīgā nozīmē tā mēs domājam daudzi. Arī es kādreiz tā domāju. Es arī augu tajā vidē, ar to pašu domāšanu – ja reiz esmu Dievam parādā, tad es gribu samaksāt. ŠĪ vēlme noved pie tā, ka cilvēks vairs nav līdzjūtīgs, viņš kļūst piekasīgs darbu darītājs, kurš grib, lai citi rīkojas tāpat kā viņš. Viņš nesaprot mīlestību, ka tā ir jau samaksājusi, ka viņš tur neko vairs piemaksāt nevar. Tā ir attieksme, ka kaut kas ir jādara, lai attaisnotu to, ka esam glābti. Un tas rada sliktas sekas, kādas mēs redzam draudzē, it īpaši pēdējā laikā.

Bet varbūt šie pēdējā laika notikumi draudzē mums liek apjaust un ieklausīties, liek visu pārvērtēt?
Ja visu notikušo konfliktu rezultāts būtu tāds, ka mēs sāktu viens otrā vairāk ieklausīties un izprast, kāda ir Dieva griba, tad tas būtu pozitīvi. Dievs patiešām arī konfliktus var izmantot par labu. Tad visām nebūšanām un ciešanām būtu jēga. Es uz to ceru.
Es savā dzīvē esmu strādājis dažādās draudzēs. Tur, kur cilvēki spēj saprasties, kur viņi viens otru mīl un neprasa, lai otrs būtu tāds kā es, tur valda arī savstarpēja mīlestība un sekmes. Un tur tiek paveiktas lielas lietas. Bet tur, kur sākas aizmuguriskas apsūdzēšanas un lietu kārtošanas, tur viss tiek izjaukts un ir posts.
Es šodien [2016.08.06] biju Mazsalacas draudzē. Man ir tāds prieks par šo draudzi! Tā ir maza, bet vienota. Kad es tur strādāju, mēs spējām vienoties par kopējiem mērķiem, kaut vai tādu praktisku mērķi kā uzcelt dievnamu. Un pateicoties šiem cilvēkiem, atbalstam, arī Latvijas draudžu savienībai, tur tagad ir dievnams. Tur nāk cilvēki. Sabatskola tur ir tāda, ka var atvest arī interesentus. Nav jābaidās, ka sāksies strīdēšanās par bauslības lietām. Cilvēki var brīvi izteikt viedokli, nebaidoties, ka tiks par to nosodīti. Viss notiek mīlestībā. Ir gandarījums atrasties tādu cilvēku vidū, kur var baudīt mīlestību un sabata mieru. Un cilvēki, kas atnāk, jūt šo atmosfēru. Uz to Dievs mūs aicina, lai draudze ir vieta, kur jebkurš var atnākt un piedzīvot izaugsmi.
Bet ļoti bieži mēs gribam standartu. Un ja tu uzreiz nespēj atmest pīpēšanu vai ir problēmas ģimenē, proti, ja tu nespēj uzreiz piemēroties šim standartam, tad viss – tu vairs draudzei neesi derīgs. Ja Tev būs vajadzīgs ilgāks laiks, lai pieaugtu, tad sāksies problēmas, jo Tu vairs nepiedzīvosi pieņemšanu un sapratni. Mēs šī iemesla dēļ esam zaudējuši tik daudz cilvēku, atgrūžot viņus!
Gandrīz katrā draudzē mēs atradīsim cītīgus draudzes locekļus, kas rūpēsies, lai pat interesents jau drīz uzzinātu, ka viņam ir jāmaksā desmitais, ka cūkgaļu nedrīkst ēst, ka sabatā strādāt nedrīkst utt. Uzreiz tiek nolikti nosacījumi. Bet viss jau notiek tad, kad cilvēks iepazīst Dievu. Kad viņš redz, cik daudz Kristus viņa dēļ ir darījis, kā Viņš ir cietis, lai sagādātu mūžīgo dzīvību, kādas svētības jau šinī dzīvē dod, kā palīdz, žēlo, brīnumaini sargā, atbild uz lūgšanām – tad cilvēks pats grib atsaukties tam, ko ir saņēmis.
Es reiz apstājos palīdzēt vienam vietējam, kuram kaut kas bija noticis ar auto. Es viņu nepazinu, taču aktīvi tajā apkārtnē darbojos, un izrādījās, ka šī bija jau otrā reize, kad es viņam biju palīdzējis. Viņš man sacīja: Tu man palīdzi jau otro reizi! Es tev gribu palīdzēt vismaz četras reizes! Kad mēs redzam, kā Dievs mums palīdz, cik reizes Viņš man ir nācis palīgā, un Viņš nāks atkal nākamreiz, tad es arī gribu kaut kā Viņam pateikt paldies. Un tad nebūs jāsaka: tev Dievam jādod desmitā tiesa! Es pats to ļoti gribēšu dot, jo vēlēšos vismaz kaut kā pateikties Dievam, lai arī citi var uzzināt par Viņu. Un tā tas ir visās lietās.
Mēs visu gribam ātri. Tāds ir arī baznīcas uzstādījums: vajag vairāk kristību, vairāk cilvēku draudzē. Mēs lasām misijas ziņās – kaut kur Āfrikā ir kristījušies 10 tūkstoš cilvēku. Un tas arī ir zināms spiediens uz mums: mums arī vajag rezultātu. Bet galvenais taču ir process. Svarīgākais, lai cilvēks iepazīst Dievu, iegūst mieru ar Viņu, lai viņš piedzīvo, kā Dievs viņam palīdz, glābj viņu no ļaunuma, kā Dievs viņu izmaina. Dievs spēj cilvēku dzīvē darīt brīnumainas lietas. Tas ir galvenais, nevis kristības.

Kādas īpašības ir svarīgas, tavuprāt, tev un taviem amata brāļiem – mācītājiem?
Ir svarīgi, lai mācītājam draudzes cilvēki var uzticēties. Lai viņi var atnākt un nebaidīties izstāstīt, kā viņiem klājas. Lai viņiem nav no manis kaut kas jāslēpj, bet lai viņi zina, ka pie manis var meklēt palīdzību.
Arī es kādreiz esmu bijis bauslības mācītājs. Tāds, kas skatās pēc standartiem, un tad, ak vai, ja kaut kas nav izpildīts. Tad jāslēdz ārā. Kā kādreiz sacījis viens mūsu teologs, mēs ievainotos nošaujam, nevis viņiem palīdzam.
Diemžēl daudzi baidās – ja viņi kaut ko mācītājam pateiks, tad dzirdēs pārmetumus un daudz pamācību, kā vajadzētu rīkoties. Kādreiz, manā jaunībā, bija tāds komikss par Ferdinandu. Kaķis bija ielicis galvu krējuma podā un vairs nevarēja to dabūt ārā. Viņš piedzīvoja milzīgas izbailes. Līdz beidzot suns viņam palīdzēja un šo podu sasita. Kad kaķis bija brīvs, suns sacīja: „Vai Tev tagad nevajag pērienu?” Un kaķis atbildēja: „Vai tad ar tām briesmām, ko es jau piedzīvoju, nepietika?” Ne jau pēriens cilvēkiem no mums ir vajadzīgs, bet palīdzība.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru