Pēdējos gados bieži izskan aicinājumi atgriezties pie stingrāk definētām Adventistu baznīcas doktrīnām. Daudzi droši vien nemaz nezina, ka Adventistu pionieri jeb dibinātāji sākotnēji uzstāja, ka viņi nekad nesistematizēs savu ticību, nedz arī to darīs par mērauklu citiem. Viņi paziņoja, ka viņiem nekad nebūs ticības apliecības, bet tikai Bībele. Viņiem nebūs nekādu citu autoritāšu, tikai Gara vadība.
Draudzes viens no zināmākajiem pionieriem Dž.N.Lafboro vienā no pirmajām sanāksmēm, kurā tika spriests par draudzes dibināšanu, sacīja: „Pirmais ceļš uz atkrišanu ir ticības apliecības pieņemšana, nosakot, kam mums būtu jātic. Otrais solis ir padarīt to par pārbaudes akmeni sadraudzībai. Trešais ir pārbaudīt draudzes locekļus, vai viņi ir saskaņā ar ticības apliecību. Ceturtais ir pasludināt par atkritējiem tos, kuri netic šai ticības apliecībai. Un piektais ir sākt tos vajāt.”

Tomēr 1872.gadā ticīgie vienojās uzrakstīt „Deklarāciju par pamatprincipiem, kādus māca un praktizē septītās dienas adventisti”. Deklarācijas preambulā ir rakstīts: „Iepazīstinot ar šo ticības izpratni, mēs vēlamies nepārprotami norādīt, ka mums nav nekādas ticības apliecības, kredo vai disciplīnas, tikai Bībele.”

Arī šobrīd pirms 28 adventistu doktrīnu punktiem preambulā ir rakstīts kas līdzīgs. Taču es šeit saredzu nepārprotamu pretrunu. Ticības apliecība nav nekas cits, kā skaidrojums, kam mēs ticam, ko Bībele māca. Ja mēs sakām, ka tikai Bībele ir mūsu ticības kredo un mums nav citas ticības apliecības, vai tas nozīmē, ka mēs draudzē esam brīvi ticēt un mācīt atšķirīgi no tā, ko Septītās dienas adventisti tradicionāli māca? Vai drīzāk tas nozīmē brīvību pamest draudzi, ja mēs lietas saprotam citādi? Mūsu konfesijai ir daudz brīnišķīgu īpašību, taču doktrināla elastība nav viena no tām.

Varbūt tomēr godīgāk ir vienkārši atzīt, ka mums ir ticības apliecība, un nav svarīgi, ko jūs domājat, kādas patiesības jūs esat atradis Bībelē – ja jūs gribat turpināt palikt ar mums, jums sava izpratne jāsaskaņo ar mūsējo.
Ikviena reliģiskā kustība sākas spontāni un ir elastīga. Cilvēki sanāk kopā, jo viņiem ir kopīgas intereses. Neviens netiek spiests šķirot un apkopot idejas un viedokļus. Jo, vispirms, nav tik daudz ko šķirot un apkopot. Otrkārt, visi joprojām izbauda prieku atklāt un uzzināt. Treškārt, tāpēc viņi ir satikušies, jo ir par kaut ko vienisprātis, citādi viņi tur nebūtu. Bet pakāpeniski, ja grupa ir sekmīga, rodas īpašumi, maksājumi, plāni, tradīcijas, komitejas, mediji un grāmatas, jaunas ticīgo paaudzes, zīmoli un nosaukumi, ieguldījumi, izglītība un karjeras. Drīz vien ir vajadzīgi noteikumi un doktrīnas, lai viss varētu darboties.

Adventistu baznīcā joprojām ir daudz aspektu, kurus 28 doktrīnu punkti nepiemin. Šī iemesla dēļ draudzē ir gan konservatīvāk noskaņoti, gan liberālāki ticīgie. Daži adventisti domā, ka tas nav labi, tāpēc lietas vajadzētu definēt vēl precīzāk. Viņuprāt, vajadzētu pilnīgāku, stingrāku skaidrojumu visam, kam mēs ticam. Un tad paliktu tikai tie, kas spēj vienoties par šādu izpratni.
Citi saka, ka adventistiem vajadzētu atgriezties pie sākotnējās izpratnes – tādas, kāda tā bija adventistu pionieriem. Taču tas nozīmētu noteiktus konfliktus. Piemēram, daži pionieri neatzina Trīsvienības doktrīnu. Pieminētajā 1872.gada deklarācijā, piemēram, Trīsvienība nav izskaidrota, un tā tas palika līdz pat 1931.gadam. Tā noteikti nav sagadīšanās, ka starp tiem, kas vēlas atgriezties pie pionieru izpratnes, daudzi neatzīst arī Trīsvienību.
Turpat līdzās ir cita grupa, kas vēlas, lai doktrinālā autoritāte būtu nevis pionieri, bet Elena Vaita. Esmu dzirdējis adventistus, kas saka, ka Bībele ir sena un grūti izprotama, tāpēc Dievs deva modernāku pravieti, lai mēs saprastu to, ko Bībelē saprast nevar. Jāatzīst, ka E.Vaitai ir bijusi būtiska loma mūsu doktrinālajā attīstībā. Tomēr problēma, man šķiet, ir tā, ka, ja Bībele rada apjukumu senā konteksta un valodas dēļ, tad Elena Vaita rada apjukumu citu iemeslu dēļ. Viņa ir rakstījusi tik daudz, ka ikviens var atrast visplašāko skaidrojumu amplitūdu, pat pretrunas, īpaši, ja jūs viņas rakstus gribat izmantot savas izpratnes pamatošanai, izraujot to no konteksta. Jūs varat citēt asu, nosodošu Elenu Vaitu vai arī žēlasirdības pilnu Elenu Vaitu; Elenu Vaitu kā labas uzvedības sludinātāju un Elenu Vaitu kā kristiešu brīvības nesēju. Ikviens no mums citē no Elenas Vaitas to, kas viņam šķiet piemēroti.

Un tomēr mēs redzam, ka daudziem adventistiem pietiek ar Bībeli, lai pamatotu savu ticības izpratni. Galu galā visiem citiem kristiešiem pasaulē ir tikai Bībele. Taču tas nav novedis pie vienas pareizās izpratnes jeb doktrīnas. Iespējams, tādēļ tik skaļas atskan balsis pēc stingrākām definīcijām, lai noteiktu, kam adventisti tic. Un tomēr tas, no kā brīdināja Lafboro, var būt bīstami. Džeimss Vaits savulaik rakstīja: „Mēs kā pamatu ņemam Bībeli un Gara dāvanas, un uzsveram ticību, ka šādi Kungs mūs mācīs ik dienas. Un tādēļ mēs nostājamies pret jebkādiem ticības izpratnes formulējumiem. Mēs nespersim nevienu soli, šādi rīkojoties, Bābeles virzienā.” (žurnāls „Advent Review and Sabath Herald, 1861).

Lai gan mēs negrasāmies celt moku kambarus adventistu herētiķiem, sistēma, kādu mēs gribam veidot ar doktrīnām, gandrīz droši nozīmē pretestību ikvienam, kuru garīgās dāvanas varētu vadīt uz pilnīgāku vai vēl apslēptu patiesību atklāšanu. Protams, var saprast: lai funkcionētu kā baznīca, mums ir vajadzīga organizācija, un organizācija ierobežo individuālu brīvību. Es šaubos, vai mēs varētu būt brīvi no ticības apliecības. Bet tad, kad sastopamies draudzē ar tiem, kuri seko Bībelei ne-ortodoksālā veidā, mēs varētu atcerēties, cik atvērti pirmie adventisti bija pret teoloģiskiem atklājumiem.

Pirmie adventisti izvairījās no doktrīnu definēšanas, jo lielāku uzsvaru lika uz gara dāvanām, īpaši uz praviešu dāvanu. Džeimss Vaits rakstīja: „Iedomāsimies: mēs nosakām ticības punktus, paziņojot, ka mēs ticam šādam un tādam ticības punktam un ka mēs rīkosimies saskaņā ar šādu un tādu izpratni, un sakām, ka mēs ticam arī dāvanām. Bet pieņemsim, ka Kungs caur dāvanām atklās mums jaunu gaismu, kas nesaskan ar mūsu ticības apliecību. Ja mēs tad gribēsim būt patiesi pret dāvanām, tās pilnībā iznīcinās mūsu ticības apliecību… Šādā veidā ticības apliecība un dāvanas ir tiešā opozīcijā. Kāda tad būs mūsu nostāja? Tikai Bībele ir mūsu kredo. Mēs noraidām jebkādu cilvēciski formulētu ticības apliecību… Izveidojot ticības apliecību, mēs saspraužam stabiņus, kuri aizver ceļu uz tālāku attīstību nākotnē.” (turpat)

Tā vietā, lai citādi domājošos izdzītu no draudzes, varbūt labāk viņus atstāt sev tuvumā, kultivējot atvērtību jauniem atklājumiem, kāda bija mūsu pionieriem. Varbūt ka mūsu atšķirībām nevajag izraisīt briesmu sajūtu, dusmas un bailes. Varbūt mēs no viņiem varam pat mācīties. Kā būtu, ja mēs kristīgajai pasaulei atklātos nevis kā sevi sargājoši ticīgie, kas cenšas pasargāt savu ticības izpratni – vēsture rāda, ka šādu mēģinājumu ir bijis jau pietiekoši daudz -, bet kā iecietīgi un plaši domājoši cilvēki, kas necenšas panākt izslēdzošu saskaņu visos ticības punktos.

(Mācītājs Lorens Seibolds, ASV, Ohaio
saīsināti no žurnāla „Adventist Today”)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru