Viņos kūsā liels niknums, un jāatzīst, ka tas nav gluži bez iemesla. Viņi ir tikai daži no maniem bērniem, kas izlādējas un izrādās. Zini, šie puiši man īpaši patīk. Jā, es viņus paturēšu acīs. (Tētis)

Katra kristieša normāla vēlēšanās ir darīt to, kas Dievam patīk. Taču šim nolūkam ir nepieciešamas kaut nelielas zināšanas par to, kas tieši ir tas, kas Viņam patīk. Tas attiecas arī uz mūziku, tāpēc tapa šis raksts, kurā jūs izglītot pacentīsies mūzikā un teoloģijā galīgi neizglītots cilvēks.



Ja pēc šāda ievada vēl nav zudusi vēlme lasīt tālāk, tad pajautāšu: Vai gribat dzirdēt, ko šobrīd raksta iedvesmai austiņās klausos? Tiešām gribat?

Kā jūs domājat, ko par šo dziesmu teiktu Dievs?
Viņš, visticamāk, teiktu: „Maikl Smit, mities jel skandināt Man savas ķerkstošās dziesmas!” Gluži kā no Bībeles! (skatīt Amosa 5:23 rev.tulk.)

Kuras dziesmas Dieva ausīm ir ķerkstošas?
Mēs varētu teikt: „Tās, ko dzied ķerkstošā balsī (rokmūzika),” — un jautājums būtu izsmelts. Bet vai tiešām?

Nu, labi, rokmūzika nē! bet no pārējās — kāda īsti mūzika Dievam patīk?

Par šo jautājumu sāku aizdomāties sen, deviņdesmitajos gados, kad kāds brālis draudzē man aizrādīja, ka Šopēna "Lietus lāšu" prelūdiju spēlēt dievnamā nav piedienīgi.
(Vai jums arī kāds ir aizrādījis par Šopēnu?) Kā skan šī prelūdija, varat paklausīties šeit:


Pārrunāsim 3 lietas, kas attiecas uz mūziku: instrumenti, stils un saturs.

Vispirms par instrumentiem. Internetā ir atrodams „Kristieša ceļvedis dēmoniskās mūzikas noteikšanai”, kurā, starp citu, ir sacīts: „Bungas ir visbīstamākais no visiem instrumentiem, bīstamāks pat par elektrisko ģitāru.” Neapšaubāmi, Dievam labāk patīk ērģeles.

Ērģeles ir visos dievnamos, un kas gan mūzikā vēl skaidrāk atklāj Dieva varenību kā ērģeles!

Tagad jūs klausāties Mārtiņa Lutera korāli „Ein feste Burg ist unser Gott” („Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”):

Ērģeles tika izgudrotas Aleksandrijā, Ēģiptē, 246. g. pr. Kr. Tolaik tas bija augstākais tehnoloģijas brīnums, par kuru sajūsminājās katrs, kas dzirdēja tā spēli. Sākotnēji to spēlēja aristokrātu ballītēs, teātra un cirka izrādēs, un pirmie kristieši to noraidīja kā pasaulīgu instrumentu. Jāsaka gan, ka noraidīja ne tikai ērģeles.

Baznīctēvs Augustīns (kurš dzīvoja ap m. ē. 400. gadu) raksta, ka kristiešu sanāksmēs „mūzikas instrumenti (vispār!) netika lietoti. Stabule, dūdas un arfa tik cieši asociējās ar juteklīgiem pagānu kultiem, kā arī ar mežonīgām dzīrēm un bezkaunīgām deģenerēta teātra un cirka izrādēm, ka aizspriedumi pret šādu instrumentu iesaistīšanu pielūgsmē ir pilnīgi saprotami” (Atcerieties Daniēla 3:15: „Nu tad esiet gatavi — tiklīdz dzirdēsiet atskanam taures, ragus, liras, cītaras, arfas, bazūnes vai ko citu [vesels simfoniskais orķestris, vai ne?], tā metieties zemē un slaviniet zelta tēlu, ko es uzslēju, bet, ja jūs neslavināsiet, tad tiksiet iemesti uguns ceplī.”).

Kāds cits baznīctēvs — Aleksandrijas Klements (dzīvoja ap m. ē. 200.gadu) raksta: „Lai stabule paliek ganam un flauta elku dievu pielūdzējam! Tādi instrumenti no mūsu svētkiem jāizslēdz, jo tie vairāk piemēroti lopiem un tai ļaužu šķirai, kas nav spējīgi domāt.”
Smagi skan, bet, ņemot vērā izvirtušās kultūras spiedienu, tādu viedokli var saprast. Tika izvirzītas veselas teoloģiskās sistēmas (daļa no kurām dzīvo vēl šodien), lai noliegtu mūzikas instrumentu pielietošanu Dieva pielūgsmē.
Šādu uzskatu aizstāvji saka: Vecā Derība skaidri norāda uz trim muzikālās Dieva pielūgsmes formām — dziedāšanu, spēlēšanu un dejošanu. Jaunajā Derībā ne spēlēšana, ne dejošana nav minētas, tātad, viņi secina, Dievs tās neatzīst un turpināt tās nozīmētu atgriezties pie Vecās Derības rituāliem — līdzīgi kā pie dzīvnieku upurēšanas vai apgraizīšanas. Turklāt Ef. 5:19 ir sacīts: „..runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās” — proti, te ir runa par vēsti, kas izteikta vārdos. Darbība, kas nesatur vārdus (spēlēšana vai dejošana) nav vēsts un nespēj būt vēsts. Tā tikai satrauc jūtas un tāpēc pielīdzināma glosolālijai jeb tā saucamajai „mēlēs runāšanai” — nesakarīgai murmulēšanai.

Taču atgriezīsimies pie ērģelēm. Baznīcā ērģeles ienāca tikai ap 800.–900. gadu (m. ē.). 17. gs. slavenākie ērģeļu būvnieki bēga no Anglijas, lai paglābtos no puritāņu vajāšanām, kuri Olivera Kromvela vadībā sagrāva daudzas baznīcu ērģeles un, protams, meklēja arī šīs apgrēcības vaininiekus. Puritāņiem ērģeļmūzika saistījās lai nu ar ko, tikai ne ar dievbijību. 1713. gadā Jaunanglijā (Amerikā) kādā draudzē, sekojot laika garam, nolēma nopirkt ērģeles. Tās jau bija ceļā pāri okeānam no Eiropas, kad kāds ļoti ticīgs un turīgs draudzes loceklis piedāvāja no savas kabatas samaksāt pilnu ērģeļu cenu, lai tikai tūlīt pēc ienākšanas ostā tās varētu nogremdēt jūras dziļumos.

Visilgāk — līdz pat mūsu dienām — šī pirmkristiešu dievbijība ir saglabājusies krievu pareizticīgajā baznīcā. Viņi līdz šim par vienīgo instrumentu, ar kuru slavēt Dievu, uzskata cilvēka — pie tam pamatā vīrieša — balsi. Tāpēc arī viņiem tik attīstīta ir vīru koru kultūra, kuri dzied a capella. Šie pareizticīgo kori ir nesalīdzināmi ar visiem pārējiem pasaules vīru koriem. Ērģeles Krievijā no Eiropas plašāk ieviesa vien Pēteris I (līdz tam gan bija pazīstamas leijerkastes, ko spēlēja uz ielām), taču Krievijā ērģeles — atšķirībā no mums — tika būvētas pilīs nevis baznīcās. Arī krievu ērģeļmūzika ievērojami atšķiras no Rietumu ērģeļmūzikas, jo netika rakstīta baznīcai, bet gan augstākās sabiedrības izpriecām. Vēl līdz šim ērģeles Krievijā ir tikai pilīs, koncertzālēs un citu konfesiju — ne pareizticīgo — baznīcās.


Katoļu baznīcas attieksme ir pretēja.
Katoļi atzīst un pieņem daudzas pagānisma formas, tostarp saules dienu, tostarp arī pagānisko mūziku. Suitu sievas ir katolicisma saliņa Kurzemē, un viņas savas tautiskās dziesmas par Dieviņu dzied baznīcā svētā Miķeļa svētkos, un priesteri tur nesaskata neko nesavienojamu.

Starp citu, suitu sievas dzied arī ar Bībeles vārdiem (no Atklāsmes grāmatas un psalmiem) — arī tādu video visi, kas vēlas var atrast YouTube.




Tad nu no instrumentiem esam nonākuši pie stila un satura.
Paklausīsimies kādu psalmu — dziesmu, kurai izmantoti 137. psalma un 19. psalma vārdi Karaļa Džeimsa tulkojumā (ar nelielām izmaiņām):

Tātad psalms disko stilā. Kāpēc ne?

Īpaši  interesanta ir šīs dziesmas vēsture. Kad psalmu autors rakstīja šos vārdus, viņš nez vai varēja iedomāties, ka tie iedvesmos ne tikai jūdus un kristiešus, bet arī XX gadsimta sešdesmitajos gados Jamaikā plašu ietekmi ieguvušo rastafariešu kustību. Šī kustība vai drīzāk kults — dīvains melno nacionālisma un atsevišķu no Vecās Derības izķertu priekšstatu sajaukums — īpaši populāra kļuva regeja mūziķu vidū. Viena no šādām regeja grupām bija „The Melodians”, kas 1967. gadā, par pamatu ņemot psalmu tekstu, sacerēja dziesmu „By the Rivers of Babylon”.

Rastafariešu ticībā jēdziens „Bābele” tiek attiecināts uz jebkuru netaisnu vai represīvu valdošo sistēmu. Jamaikas rastafarieši par „Bābeli” sauca arī policiju — tāpēc ka tā nereti apcietināja kulta locekļus par marihuānas lietošanu (kas rastafariešiem ir gluži vai sakraments). Tāpēc atrasties „pie Bābeles upēm” rastafariešu tēlainajā interpretācijā nozīmē dzīvot represīvā sistēmā un ilgoties pēc brīvības — gluži kā israēliešiem Bābeles gūstā. Saprotams, ka, ņemot vērā šādu kontekstu, dziesmā nevarēja iekļaut 137. psalma pēdējos pantus — „Bābeles meita [..], tu postītāja! Svētīgs, kas tev atmaksā par to, ko tu mums esi darījusi! Svētīgs tas, kas sagrābs tavus mazos bērnus un viņus satrieks pret klintīm!” Tā vietā tika izmantoti vārdi no Ps. 19:14.’

Interesanti, ka rastafarieši, lai arī lieto marihuānu, ēd tikai Vecajā Derībā atļauto šķīsto barību un liela daļa no viņiem ir veģetārieši — tas viņus vieno ar adventistiem.

„Rivers of Babylon” Jamaikā kļuva par hitu un tika uzskatīta gandrīz vai par rastafariešu himnu. Šeit oriģinālais „The Melodians” ieraksts, kas tīri muzikāli ir daudz interesantāks par „Boney M” pasaules grāvēju:

1978. gadā dziesmu ieskaņoja „Boney M”. Tieši šī krietni seklākā un ne tik rastafariskā interpretācija atnesa dziesmai pasaules slavu. Daudzās valstīs  tā ātri vien kļuva par hitu numur viens, bet Austrijā, Nīderlandē, Dienvidāfrikā, Šveicē un Lielbritānijā pirmo pozīciju kopvērtējumā saglabāja visa 1978. gada garumā.
1979. gadā šo dziesmu, sagaidot pāvestu Jāni Pāvilu II, dziedāja aptuveni 280 000 cilvēku pūlis Galvejā, Īrijā. Kādu aizrautību spēj izraisīt psalms disko stilā!

Kas vispār ir mūzikas stils? Kas to veido?
Melodiskā līnija, harmoniju struktūra, ritms, temps utt.
Kāds stils ir Dievam pieņemamāks?
Kristieši jau izsenis ir gribējuši to formulēt...
Ņemsim par piemēru ritmu. Bija laiki, kad mūziku, kas sarakstīta 3/4 taktsmērā, uzskatīja par sātanisku, jo tā vedina uz dejošanu, savukārt 4/4, kas atbilst soļošanas ritmam, atzina par dievišķo. Mūsdienās uzskati ir pretēji. Jau minētajā „Kristieša ceļvedī dēmoniskas mūzikas noteikšanai” norādīts, ka 3/4 ir visdievišķākais taktsmērs, jo slavē Trīsvienību, savukārt 4/4 ir bīstams, jo lielākā daļa rokmūzikas ir sarakstīta šajā ritmā. Tiesa gan, arī lielākā daļa veco baznīcas korāļu ir 4/4-ās. Un arī liels vairums Baha ērģeļmūzikas ir 4/4-ās.

Starp citu, ne jau velti Bahu dažkārt dēvē par lielāko metālistu starp klasiķiem:
Zem video ir tādi skatītāju/klausītāju komentāri kā: Bach is metal as fuck un Metal is Bach wannabe. (Netulkošu!)

Luters savulaik saprata, ka kopējās dziesmas var kļūt par līdzekli, kas vieno baznīcēnus Dieva pielūgsmē, turklāt, ja dziesmas teksts ir dzimtajā valodā, tas palīdz vienkāršajiem ļaudīm, pat lasītnepratējiem, iegaumēt Dieva Vārda patiesības. Tāpēc Luters ķērās pie korāļu sacerēšanas. Kopā Lutera spalvai pieder 37 korāļi. Sākumā viņš pats rakstīja gan mūziku, gan vārdus, taču vēlāk sāka pierakstīt vārdus jau esošai mūzikai, kuru ņēma vai nu no katoļu liturģijas, vai no vienkāršajā tautā dziedātām dziesmām. Klīst leģendas, ka dažiem saviem korāļiem Luters melodijas esot noklausījies krogū. Protams, vienmēr atrodas vēsturnieki un teologi, kas, glābjot Lutera reputāciju, pārliecinoši spēj pierādīt, ka tā nu gan nav. Taču, lai nu kā arī būtu ar Luteru, toties par Pestīšanas Armijas dibinātāju Viljamu Būtu ir zināms pilnīgi skaidri, ka viņš ņēma tautā dziedātas dziesmas, pielika tām kristīgus tekstus un pamatoja to tādējādi, ka lipīgā melodija palīdz cilvēkam paturēt prātā garīgās patiesības. Būtam pieder sekojoši vārdi: „Laicīgā mūzika, jūs sakāt, pieder velnam? Tiešām? Nu, ja arī tā būtu, es viņam to atņemtu, jo viņam nav nekādu tiesību ne uz vienu no septiņām notīm... Katra nots, katra stīga un katra harmonija ir dievišķa un pieder mums!” (1880. gads)

Šādu parādību, kad kāds paņem laicīgu mūziku un pieliek tai citus, tostarp, iespējams, garīgus vārdus, sauc par kontrafaktu. Kontrafakti bija ierasta prakse Reformācijas laikos, un kontrafakti ir samērā daudz sastopami arī mūsu „Kokļu skaņās”. Piemēram, labi pazīstamā dziesma „Jēzu, ar Tevi”, ko Sibeliuss ir sacerējis kā „Himnu Somijai”. Kristieši tai ir pielikuši garīgus vārdus. Ja turklāt ņemam vērā, ka Sibeliuss bija alkoholiķis, šīs dziesmas izcelsme kļūst visai apšaubāma.


Klausoties latviešu estrādes klasikā iegājušo Gunāra Freidenfelda dziesmu „Kaktuss”, mani jau gadiem neatstāj deja vu sajūta, ka esmu šo melodiju, īpaši piedziedājumu (no 0:51) dzirdējis adventistu dievkalpojumos kā priekšnesumu — solo vai duetu — tikai, protams, ar citiem, garīgiem, vārdiem. Notis cirkulē apkārt kādos vecos rokrakstos. Varbūt piedziedājums nav gluži mats matā kā „Kaktusam”, bet ļoti līdzīgas intonācijas ir dzirdētas. Vai jums, lasītāji, nenāk prātā? Varbūt palīdzēsiet man atcerēties konkrētu dziesmu vai kādus vārdus no tās? Nedomāju, ka tas (vienalga, tīši vai netīši radies) ir kaut kas briesmīgi slikts; vienkārši apliecinājums, ka laikmeta gars nenovēršami ietekmē draudzi pat tad, ja tā pati nevēlas to atzīt, — un ka tā ir noticis jau tālajos septiņdesmitajos, kad draudze bija vēl daudz noslēgtāka nekā tagad.




Bet tagad ieklausīsimies vēl vienā dziesmā, kas nākotnē varētu kļūt par kontrafaktu:
Šo puisi sauc Trevors Hikss. Viņš šo melodiju pats ir aranžējis ērģelēm un spēlē to kādā Toronto luterāņu draudzē. Kā viņš pats raksta interneta komentāros, melodija ir ļoti pacilājoša, iedvesmojoša, un tādēļ viņš to spēlē pēc dievkalpojuma, baznīcēniem izklīstot. Internetā viņš saņem daudz pozitīvu atsauksmju. Kāds komentētājs gan raksta, ka arī pats ir mēģinājis to nospēlēt savā baznīcā, taču mācītājs aizliedzis. Un tomēr... Redziet, kanādieši un amerikāņi uz šīm lietām spēj paskatīties no malas, bez aizspriedumiem, un redz garīgi iedvesmojošu mūziku tur, kur mēs saskatām tikai padomju laika rēgu. Nebūs brīnums, ja kādu dienu, varbūt ne tuvākajos gados, bet tomēr šai melodijai radīsies garīgi vārdi un tā kļūs par iedvesmojošu baznīcas himnu.




Bet tagad cita rakstura mūzika no U2 repertuāra:

Šeit varat paklausīries, ko par mūziku un kristietību intervijā Bilam Haibelsam saka viņš pats — U2 līderis Bono: (video ar latviešu subtitriem)


Par Bībeles laikos atskaņotās mūzikas stilu mēs varam spriest vēl mazāk nekā par tolaik lietotajiem instrumentiem — vienkārši tāpēc, ka šīs mūzikas pieraksti mums nav pieejami (un pat tiem nedaudzajiem mūzikas terminiem, kas atrodami psalmos, mēs īsti nezinām nozīmi). Taču, spriežot pēc psalmu satura, dziesmas ne vienmēr bija priecīgas. Reizēm Dāvids un citi dziesmu autori tajās ieliek tik daudz apmulsuma, tik daudz jautājumu Dievam, tik daudz sašutuma par saviem ienaidniekiem, ka tā vien jādomā, ka mūzika tām bijusi ne mazāk tumša un agresīva kā teksti (Ps. 44:24–27; 13:2–4; 55:2–6, 24, 16; 58:7).
Ps. 44:24–25 Celies, Kungs, — kāpēc Tu guli? Mosties un neatstum mūs uz laiku laikiem! Kāpēc Tu apslēp Savu vaigu un aizmirsti mūsu postu un spaidus? (Rev. tulk.)
Vai tā mēs dziedam?
Ps. 13:2–4 Cik ilgi, ak, Kungs, Tu neliksies zinis par mani, cik ilgi Tu apslēpsi Savu vaigu no manis? Cik ilgi man būs glabāt rūpes savā dvēselē, diendienā bēdāties savā sirdī? Cik ilgi mans ienaidnieks pacelsies pār mani? (Rev. tulk.)
Ja mēs sāktu draudzē dziedāt tādas dziesmas, mūs taču apvainotu mazticībā!
Ps. 55:2–6 Ieklausies, Dievs, manā lūgšanā, un neslēpies, kad es gaužos!
Pievērsies un atbildi man!
Nomākts es savās nopūtās — tramda mani
naidnieku balsis un ļaundaru varmācība,
jo tie nelaimi gāž pār mani un dusmās mani vajā.
Sirds lēkā man krūtīs, un nāves briesmas uzkritušas,
bailes un tirpas nāk pār mani,
un drebas mani pārņem.
Un par ienaidniekiem:
Ps. 55:24 Bet tu, Dievs, tos grūdīsi akas bedrē —
bendes un krāpnieki pat pusmūža nedzīvos!
Bet es tev uzticēšos! (Jaunais tulk.)
Ps. 55:16 Lai nāve viņus aizrauj, ka viņi dzīvi nobrauc ellē! Jo ļaunums mīt viņu namos, viņu sirdīs. (Rev. tulk.)
Ps. 137:9 Svētīts, kas grābs tavus mazuļus un sašķaidīs pret klinti! (Jaunais tulk.)
Ps. 58:7 Dievs, satriec tiem zobus viņu mutēs! (Jaunais tulk.)
Ņemiet vērā, ka 58. psalms ir „Lūgšana pret netaisniem tiesnešiem”! Iedomājieties, kā būtu, ja mēs baznīcā dziedātu: „Ak, Dievs, mūsu valstī ir korumpēta tiesu sistēma, bet Tu celies un sadod viņiem pa žaunām! Izsit viņiem vismaz pāris zobu!”
Mūsdienu kristīgajās dziesmu grāmatās tādas dziesmas absolūti neiederas.

No otras puses, vai varat iedomāties, ka Dāvids, patvēries alā no Saula vajāšanām, noskatītos pa alas ieeju naksnīgajās debesīs un dziedātu no „Kokļu skaņām” 6/8 taktsmērā: „Tik silti pie debesīm zvaigznes mirdz, un sirdī man ienāk gaišs prieks..”?

Spriežot pēc daudzām mūslaiku dziesmu grāmatām, Dieva mīļākais stils ir valsis (protams, ar garīgiem vārdiem). Arī „Kokļu skaņās” ir daudz valsīšu. Taču ar ko valsis ir labāks par roku? Tikai ar to, ka tā ir vecākās paaudzes jaunības laiku zaļumballes mūzika, nevis stils, ar ko aizraujas mūsdienu nevaldāmā jaunatne.

Tagad noklausīsimies vienu jauku valsīti. Tas gan nebūs no „Kokļu skaņām”, bet no krievu adventistu dziesmu grāmatas „Psalmi Siona”. Nosaukums „Всем сердцем я люблю Тебя, Спаситель”
Palūdzu Elīnai to mazliet stilizēti izpildīt, un, lūk, šeit tas ir:  („No visas sirds es mīlu Tevi, Glābēj”).

Mūsu baznīcas dziesmu grāmatās atrodami ne tikai valsīši, bet arī lipīgi šlāgeri — kā, piemēram, „Satumst vētraina nakts” („Jaunās kokļu skaņas” Nr. 267). Atkārtoju vēlreiz, ka nesaskatu tajā nekā slikta, tikai nevaru saprast, kāpēc pastāv tāda labvēlība pret vienu stilu, bet nosodījums pret citu.

Bībeles laika dziesmās cilvēki izteica slavu Dievam, taču, kā jau iepriekš minēts, viņi bija arī daudz atklātāki par saviem pārdzīvojumiem. Viņi necentās izlikties pareizi un dziedāt „pareizas” dziesmas, savas šaubas un nemieru nevis slēpa, bet atklāti izteica Dievam.

Ļoti atklāts savā dziesmā „Aleluja” ir arī Leonards Koens.
Leonards Koens bija kanādiešu dziedātājs un dziesmu vārdu un mūzikas autors. Dzimis ebrejs, pat savu koncerttūru laikā stingri ievēroja sabatu. Koncertu Telavivā atklāja ar ebreju lūgšanu „Ma tovu” (kas sākas ar 4. Mozus 24:5: „Cik jaukas ir tavas teltis, ak Jēkab! un tavi mājokļi, ak Israēl!..”)
Lai gan kādus gadus nodzīvojis budistu klosterī, Koens joprojām sevi uzskatīja par jūdaisma sekotāju. Pats nebūdams kristietis, sacerējis dziesmu, kura kļuvusi par visas kristīgās un nekristīgās pasaules himnu un kuru, lai cik neērti būtu to atzīt, dzied arī adventistu draudzēs, tostarp arī mūsu koris.
„Aleluja”. To atskaņo bērēs un kāzās, kristiešu dievkalpojumos un neticīgajā pasaulē smagu traģēdiju brīžos. Kāds katoļu priesteris Īrijā šo dziesmu ar pielāgotiem vārdiem dzied jaunajam pārim laulību ceremonijas laikā.
Dziesma, pie kuras Koens, kā pats to atzīst, strādājis 4 gadus, klajā nāca 1984. gadā un tolaik lielus panākumus neguva, taču vēlākajos gados piedzīvoja apmēram 300 dažādus ieskaņojumus. Dažādās interpretācijas var saturēt ne vien dažādus pantus no aptuveni 80 Koena melnraksta pantiem, bet arī pašu izpildītāju ienestas izmaiņas tajos vai pat pilnīgi jaunus pantus.
Dziesmas oriģinālteksts atsaucas uz ķēniņa Dāvida grēku ar Batsebu, tajā ir arī mājieni par Simsonu un Delīlu. Kāda kristiete (katoliete) vēl 2011. gadā interneta komentāros raksta, ka ir satriekta par draudzes ērģelnieka izvēli Lieldienu misē kolektes savākšanas laikā spēlēt Leonarda Koena „Aleluja”: kaut arī tikai instrumentālā izpildījumā, šī dziesma — lai cik jauka arī nebūtu tās melodija — ir un paliek laicīga, un „Aleluja!” tajā neatskan, lai godinātu Dievu, bet gan, kā šķiet, godina ķēniņa Dāvida iekāri pret sievieti, kuru viņš redzēja mazgājamies uz jumta. Tāda mūzika misei nav piemērota.
Te nu tā būs: video ar latviešu subtitriem.

Taču ko Koens pats ir teicis par „Aleluja”?
„Es vēlējos, lai „Aleluja” ienāk sekulārajā, ikdienas pasaulē. „Aleluja”, kādu to dziedāja Dāvids, bija un palika reliģiska dziesma; taču es vēlējos norādīt, ka „Aleluja” var izpausties lietās, kam nav nekāda sakara ar reliģiju.”
Vēl viņš ir teicis arī tā:
„Kad cilvēks dziļāk ieskatās pasaulē un dzīvē, viņam neatliek nekas cits ko sacīt kā vienīgi „Aleluja!”” Un šīs dziesmas beigu rindiņas — „Un kaut arī viss man sagāja šķērsām,/ Es tomēr stāvēšu dziesmas Kunga priekšā,/ Un uz manām lūpām nebūs nekas cits kā „Aleluja!”” — to apliecina īsti ebrejiskā nepiekāpībā.

Ebrejs — īsti ticīgs ebrejs — pat vissmagākajās neveiksmēs un visdziļākajā neizpratnē nepārtrauc slavēt Dievu — līdzīgi kā to darīja Ījabs. Šo Koena ebrejisko šķautni ļoti trāpīgi ir uztvēris rabīns lords Džonatans Sakss (Jonathan Sacks), kurš no 1991. līdz 2013. gadam bija Lielbritānijas un visu Britu Sadraudzības valstu galvenais rabīns un tagad ir profesors Ņujorkas Universitātē. Šeit viņa pārdomas 2016. gada novembrī īsi pēc Koena nāves: video ar latviešu subtitriem. (Piezīme: Parsha Vayera ir jūdu ikgadējā Toras lasījuma daļa, kas iekrīt oktobrī vai novembrī un ietver 1. Mozus grāmatas 18.-22. nodaļu.)
Un šeit Koena pēdējā dziesma ar latviešu subtitriem: video

Vēl raksturīga Bībeles dziesmu īpatnība ir, ka tās satur pravietojumus. Reizēm Dāvida psalmos personīgie pārdzīvojumi sajaucas kopā ar pravietojumiem par Kristu tik cieši, ka tos pat grūti nošķirt (Ps. 22). Tas tikai liecina par to, cik ciešas bija Dāvida attiecības ar Dievu. 1. Laiku 25:3 lasām par dziedātājiem, kas „pravietoja dziedādami”. Ko nozīmē „pravietoja dziedādami”? Dāvids vairākos psalmos, tostarp 22., runā par saviem pārdzīvojumiem vārdos, kuri vēlāk tika attiecināti uz Kristus ciešanām. Citiem vārdiem sakot, viņš pravieto. Iespējams, ka viņa laikabiedri un arī viņš pats, dziedot šo psalmu, nemaz neaptvēra tā  pilno pravietisko dziļumu.
Ps. 22:2, 7–9, 13–19, 21, 22
Mans Dievs, mans Dievs,
kāpēc tu esi mani pametis? [..]
Bet es esmu tārps, nevis cilvēks —
ļaužu paļāts un nicināts.
Visi, kas redz mani, mēdās,
tie šķoba lūpas un krata galvu:
„Meties pie Kunga!
Lai viņš to glābj, lai viņš to patver,
jo šis viņam tīk!” [..]
Aplencis mani liels vēršu pulks,
Bāšānas buļļi mani apstāj.
Tie pleš uz mani rīkli
kā lauva, kas plēš un rēc.
Kā ūdens es izlaistīts,
izmežģīti man visi kauli,
sirds man kā vasks —
tā izkūst man krūtīs.
Izžuvis kā māls mans spēks,
man mēle līp pie aukslējām,
nāves pīšļos tu mani guldi.
Redzi, suņi mani aplenkuši!
Ļaundaru bars mani apstājis,
tie plosa man rokas un kājas.
Varu saskaitīt visus savus kaulus! —
Tie skatās uz mani un vēro mani,
tie dala manas drēbes savā starpā
un par manu apģērbu met kauliņus. [..]
Sargi no zobena manu kaklu,
no suņu ķetnām manu vienīgo dzīvību!
Glāb mani no lauvas rīkles, no sumbru ragiem!
Ievērojiet, Dāvids te runā pirmajā personā — viņš izsaka savu personīgo pārdzīvojumu, kur sajaucas gan detaļas, kuras vēlāk attieksies uz Kristu, gan arī tādas, kas ir tikai paša Dāvida piedzīvojums (piemēram, apdraudējums no lauvas un no mežonīgajiem sumbriem, apdraudējums no zobena („Sargi no zobena manu kaklu!” — tā nav tā lieta, kas draudēja Kristum)). Un tomēr, par spīti šim detaļu sajaukumam, tas ir pravietojums.

Interesanti, ka arī mūsdienās tā saucamajā „laicīgajā” mūzikā ir atrodamas dziesmas ar pravietiskiem vārdiem. Piemēram, Džoša Grobana dziedātā „Lullaby” („Šūpuļdziesma”). Šķiet pavisam vienkārša šūpuļdziesma, bet ieklausieties vārdos — vai tur nav mājieni uz Kristus apsolījumu „Savu mieru Es jums dodu” un uz Viņa Otro nākšanu, kad Viņš noslaucīs visas asaras? Klausāmies:


Tālāk vēl viena dziesma ar dziļu, lai neteiktu — pravietisku — domu, kas atsauc prātā Jēzus vārdus par vistu un cālīšiem: „Es gribēju.., bet jūs negribējāt.” Dziesma, kas pieder pavisam citam  — agresīvam — stilam, lai gan ar elegantu orķestrāciju. Dziesma, kurā var saklausīt cilvēka trulumu un iepretim tam — Dieva bezpalīdzību. Dievs spēj visu pasauli saturēt plaukstā, ūdeni pārvērst vīnā un ubagu darīt par ķēniņu, bet nespēj panākt, lai cilvēks saprastu. Dziesma, kurā aiz skatuves efektu čaulas ir tik daudz dziļas smeldzes par cilvēkiem, kas dzīvi — un arī reliģiju — uzlūko kā izklaides pasākumu un Dievu — par trusīšu vilcēju no cepures, kam par labu triku veltī vien rezervētus aplausus un pēc tam pasaka: „Sveiki!”, lai dotos jaunu izklaižu meklējumos.
Grupas Sparks dziesma „Pulling Rabbits Out of a Hat” („Velkot trušus no cepures”):


Internetā ir atrodams „pasaulīgo garīgo” dziesmu top 50. Angliski tas saucas „non-worship worship songs”, ko varētu skaidrot kā dziesmas, kuras nav baznīcas dziesmas un kurās Dievs reizēm pat netiek pieminēts, bet kuras liek nopietni aizdomāties par Dievu vai par manām attiecībām ar Viņu. Citiem vārdiem sakot, tās ir laicīgas dziesmas ar kristīgiem virstoņiem. Šajā autora brīvi, pēc saviem ieskatiem sastādītajā topā ir šis tas no Rolling Stones, no Bon Jovi, no Pītera Geibriela, no Boba Dilana, no Džastina Timberleika utt. [Interesanti, ka viena no senākajām šāda stila dziesmām ir atrodama Bībelē un saucas „Dziesmu dziesma” jeb Salamana Augstā dziesma.]


Šajā top 50 atrodas arī dziesma, ko mēs ļoti labi pazīstam un dziedam draudzēs, — „You Raise Me Up” jeb latviešu valodā „Tu mani cel”. Dziesma, kuras oriģināla tekstā ne reizes nav pieminēts vārds „Dievs”, bet kura tik nepārprotami runā par cilvēka attiecībām ar Dievu. Sevišķi, ja šo dziesmu dzied vīrietis — viņš taču nedziedās sievietei: „Es esmu spēcīgs, kad sēžu tev uz kakla.” Tas būtu farss, lai neteiktu vairāk. Tomēr līdz šai dienai šo dziesmu par savējo uzskata kā kristīgās, tā pasaulīgās raidstacijas.
Latviešu versijā šeit:


Atceros, ka savulaik divi adventisti neilgi pēc savām laulībām Valmieras draudzē dziedāja pazīstamo Kristīnes un Raula duetu no Endrjū Loida-Vēbera „Operas spoka” — „All I Ask of You” („Viss, ko no tevis lūdzu”) — dziedāja dievkalpojumā, un nevienam tas nelikās piedauzīgi (varbūt tikai tāpēc, ka adventisti pārāk maz zina, kas ir Loids-Vēbers?) Vai arī tas būtu non-worship worship? Te dziesmas ieraksts Emijas Rosumas (Emmy Rossum) un Patrika Vilsona (Patrick Wilson) izpildījumā: (video ar latviešu subtitriem)


Cita brīnišķīga non-worship worship dziesma ir „Bless the Broken Road”, kurā var saklausīt stāstu par pazudušā dēla ceļu uz mājām. Šeit tā būs Ljūka Mērgatroida (Luke Murgatroyd) izpildījumā (oriģināls Rascal Flats): (video ar latviešu subtitriem).

Bet, atgriežoties pie Amosa grāmatas: kāda mūzika Dievam patīk? Izlasīsim Am. 5:23 kontekstā ar  5:24 un 6:4–7 (rev. tulk.):
Mities jel skandināt Man savas ķerkstošās dziesmas! Un Es negribu ne dzirdēt tavu cītaru skaņu! Bet lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts! [..] Jūs, kas guļat ziloņkaula gultās un izstiepjaties savos atpūtas zviļņos, kas apēdat ganāmpulku treknākos aunus un barotos teļus no laidara vidus, kas strinkšķināt savas cītaras un sacerat dziesmas, un izveidojat jaunus mūzikas instrumentus kā Dāvids, kas jūs dzerat vīnu no dārgiem kausiem, ziežaties ar visdārgāko eļļu un esat bez rūpēm par zaudējumiem, kādi notiek Jēkaba namam. Tādēļ viņi būs pirmie, ko aizvedīs trimdā, un tad ari izbeigsies šo plītnieku prieki.
Šķiet, ka viņu muzicēšana bija izsmalcināta, augstākās sabiedrības gaumē un nebūt ne rupja un ķerkstoša. Taču tā bija pretstatā viņu sirdī valdošajai vardarbībai un izšķērdībai. Tā bija liekulīga. Uzdrošināšos sacīt, ka Dievam nevajag nolaizītu un pareizu mūziku, bet gan to, lai cilvēka sirdī būtu ilgas pēc Dieva. Reizēm arī šaubas, jautājumi, neizpratne, dusmas, bet visam pāri — ilgas pēc Dieva — „Kur Tu esi?” — varbūt pat vārdos neizteiktas — ilgas pēc taisnības. „Nāc ārā no metāla zārka, nāc ārā, taisnība, nāc…!” Un tikai mūzika, kas nāk no tādas sirds, ir Viņam pieņemama.

Noslēgšu ar citātu no grāmatas, kura daudziem no jums ir pazīstama, bet kuru vārdā nesaukšu. Kas grib saprast, sapratīs.
— Un Dievs klausās tādu mūziku? [..] Es domāju, ka tu drīzāk varētu klausīties kaut ko vairāk baznīcas garā.
— Zini ko, Makenzij? Tev nav mani jāiztēlojas. Es klausos visu — un dzirdu ne tikai mūziku, bet sirdis, kas ir aiz tās.

Niklāvs Adats
Valmierā, 2014. gadā, ar papildinājumiem 2017. gadā
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru