Izredzētība

Publicējam fragmentu no Viljama Džonsona grāmatas “Kurp ejam?”
Grāmatu varat pasūtīt, nosūtot e-pastu uz vestisadventistiem@gmail.com un norādot piegādes adresi. Grāmatas cena 5 eiro plus pasta izdevumi (Latvijas teritorijā 81 cents).

Neilgi pēc Sanantonio sesijas noslēguma es saņēmu garu vēstuli no kāda mācītāja, šīs sanāksmes delegāta. Pazīstu viņu kā cilvēku, kurš ir dziļi nodevies kalpošanai, mīl Kungu un Septītās dienas adventistu baznīcu.
Sniegšu plašāku ieskatu vēstulē. Jums tā varbūt šķitīs pārāk sakāpināta; arī man tā šķita. Jūs varbūt jutīsit kārdinājumu noraidīt šīs domas kā nākušas no kāda izlēcēja, ķildas cēlēja. Ja tā, jūs kļūdāties. Šis mācītājs, kurš pieder par mani daudz jaunākai paaudzei, ir teicams darbinieks, tā viņu novērtē arī vietējās savienības administrācija.
Vēstules iesākumā skarts sieviešu ordinācijas jautājums. Šis mācītājs- līdzīgi daudziem citiem sesijas dalībniekiem – bija satraukts par veidu, kā jautājums tika pasniegts, un par noslēdzošo balsojumu. Taču tas nebija pats svarīgākais.
“Ordinācijas jautājums tomēr nebija ne tuvu tik satraucošs kā plašākā aina, kas man šai saistībā pavērās. Kādu es ieraudzīju savu baznīcu kopumā? Iedomīgu. Pārliecinātu par savu izredzētību. Sektantisku. Pārlieku koncentrējušos uz gala laika notikumiem. Ar slavenību kultu. Ar necieņu pret teologiem. Un ar nevēlēšanos redzēt, ka Dievs strādā visur, ne tikai caur mums. Ar bailēm, lepnumu, spēcīgu vēlēšanos nokļūt pie varas grožiem… Kur te paliek Jēzus?
To visu pārdomājot, es saprotu, ka viena no lielākajām problēmām ir mūsu maldīgais priekšstats par atlikumu, ticībā, ka Dieva īpašais atlikums ir tieši mūsu konfesija, pretēji daudz bībeliskākam (vismaz no manas perspektīvas) priekšstatam, ka Dievam visā pasaulē ir (un vienmēr ir bijuši) atlikuma ļaudis kā mēs, kam Viņš ir devis īpašu gaismu, ko līdzdalīt attiecīgajā vēstures periodā.
Mūsu pašreizējās atlikuma teoloģijas problēma, kā es to redzu, ir tā, ka iedomājamies, ka atlikuma statuss ir piešķirts mums kā konfesijai un visas pārējās baznīcas ir no velna, maldos, bīstamas. Tas izpaužas kā bailes lasīt mūsu konfesijai nepiederošu literatūru, sadarboties ar citām baznīcām, mācīties no tām. Ar šādu teoloģiju mēs uzceļam mūri starp sevi un pārējo kristietību un izšķiežam nesamērīgi daudz laika un pūļu, lai “pasargātu” sevi, lai uzturētu atšķirību.
Mēs sajūtam spiedienu: šāda teoloģija prasa, lai mums vienmēr būtu taisnība, jo esam taču Dieva atlikums. Citiem vārdiem sakot, ja mēs esam Dieva atlikums, viss mūsu priekšgājēju sasniegtais nav apšaubāms: sākot to apšaubīt, mēs apšaubīsim savu identitāti. Mēs nedrīkstam pārskatīt savu agrāko teoloģiju, nedrīkstam uzdot jautājumus, nedrīkstam pieņemt kādu jaunu gaismu, jo pati ideja kaut ko apšaubīt jau ir uzbrukums mūsu atlikuma statusam. Protams, mēs to neatzīsim- mēs teiksim, ka aizstāvam tagadējā laika patiesību, bet tieši to mēs nedarām. Mēs esam aizsēdējušies pagātnē.
Mēs, tāpat kā seno laiku israēls, esam pārlieku koncentrējušies uz savu valstību un neredzam Jēzu staigājam pa mūsu tempļiem un ielām. Un, kad viņš caur kādiem cilvēkiem uz mums runā, mēs šos cilvēkus uzskatām par apdraudējumu. Viņi apdraud mūsu organizāciju, mūsu tradīcijas, mūsu identitāti, mūsu evaņģelizācijas budžetu, tāpēc mēs viņus apklusinām – parasti pasludinot par atkritējiem vai jezuītiem.”
Vai šī ir viena tāda saucēja balss tuksnesī? Nepavisam. Esmu pārliecināts, ka līdzīgas izjūtas piedzīvo daudzi, īpaši Amerikā, Eiropā un Klusā okeāna Dienvidu divīzijā.
Es mudinu baznīcas vadītājus: apsveriet šo rūpīgi! Sāpīgi, bet tāda ir realitāte.
Ko nākotne rādīs? Kāda būs Adventistu baznīca? Izredzēto klubiņš, tik pārliecināts par savu taisnību un visu citu maldīgumu, ka jutīsies pietiekami stiprs, lai nesaistītos un nesadarbotos ne ar vienu? Vai arī tā skatīsies plašāk, saprotot, ka, lai gan Dievs ir mūsu aicinājis nest pasaulē īpašu vēsti, Viņš ir LIELS Dievs, daudz lielāks par mūsu šauro nišu, un savus plānus īsteno pa daudziem dažādiem kanāliem?