Valdis Zilgalvis: es un čekas maisi

Kā jau rakstījām, šajās dienās ir publicēts čekas maisu saturs, un kartotēkā var atrast virkni garīdznieku, kuri ir bijuši noformēti kā čekas ārštata ziņotāji. Kāpēc cilvēki piekrita šādai sadarbībai? Kā tas notika, un ko viņi šodien par to domā? Mēs jau 20.decembra vakarā uzrunājām tos, kas ir kopā ar mums, lai viņi pastāsta savu pieredzi. Lielākā daļa no viņiem piekrita dalīties atmiņās. Mūsuprāt, tā ir laba iespēja pārvērtēt, kāda ir bijusi Adventistu baznīcas vēsture padomju gados.

Publicējam mācītāja Valda Zilgalvja pieredzēto:


Tas bija vecāko brāļu lēmums aicināt mani sludinātāja darbā (E. Klotiņš, J. Oltiņš,  E. Pavasars, A. Skujiņš u.c.). Protams, man tas bija ļoti negaidīts lēmums. Es pat vēl nebiju pabeidzis Politehnisko institūtu (tagad Rīgas Tehnisko Universitāti). Man bija gads mācībām.

Pēc gada pabeidzu studijas, un brāļi mani uzrunāja vēlreiz. Pēc dziļākām pārdomām piekritu. Man draudze bija (un joprojām ir) ļoti mīļa. Un tad sekoja kaut kas interesants.

Uz darba vietu (strādāju toreiz “Latkolhozprojekt" institūtā kā vecākais inženieris- projektēju siltumapgādes un apkures sistēmas) man piezvanīja kāds cilvēks, kurš nenosauca savu vārdu, taču paziņoja, ka esot jāierodas uz pārrunām. Sapratu, ka zvanītājs ir no “čekas”.
Ko darīt? Sapratu, ka neiet nevaru. Ejot uz turieni, dedzīgi lūdzu Dievu, lai Viņš man dod gudrību.

Norādītā vieta bija Blaumaņa ielā. Tur čekai bija savas telpas. Cilvēks, kurš man zvanīja, jau stāvēja durvīs un gaidīja. Aiz durvīm bija savienotas divas telpas. Ieejot priekštelpā, redzēju, ka tā ir pilna ar virsniekiem un arī privātā tērpā ģērbušiem darbiniekiem.

Mani ieveda dziļākajā telpā un priekšā nolika mana tēva dosjē. Varēja redzēt, ka ziņojumu mape ir vismaz 5 milimetru biezumā, lai gan rakstīts bija uz ļoti plāna papīra. Vīrietis teica, ka man to visu vajag izlasīt, un pats izgāja ārā.

Sēdēju, taču mapei nepieskāros. Kad viņš atgriezās, sāka stāstīt par maniem radiem. Es apzinājos, ka šī ir iebaidīšanas taktika, un labi sapratu, ka ticēt runātajam es nedrīkstu. Viņš sacīja, ka man ir jākļūst par ziņotāju. Sacīju, ka es to nedarīšu.

Mūsu saruna vilkās ļoti ilgi. Kad es vairakkārt biju sacījis nē, viņš vienā brīdī pajautāja, kā es rīkošos, ja redzēšu, ka kāds grib veikt kādu diversiju? Atbildēju, ka tad es pildīšu savu valsts pilsoņa pienākumu un ziņošu. Viņš man lika to apsolīt rakstiski. Es tā arī izdarīju. Kad biju to uzrakstījis, viņš teica, ka zemāk jāatstāj tukšs laukums un apakšā paraksta vietā jāuzraksta kāds cits vārds. Tam es nebiju gatavs, tādēļ uzreiz zem sava teksta parakstījos ar savu vārdu Valdis Zilgalvis. Mūsu pirmā tikšanās beidzās. Es zināju, ja es neapsolītu ziņot par diversiju, mani ārpus telpām neizlaistu.
To, ka man bija iedots segvārds „Andris”, es nemaz nezināju. To izlasīju tikai tagad – viņi to bija izdomājuši paši.

Uz čeku tiku saukts daudzkārt. Vienmēr viņi lika manīt, ka visu par mani zina. Pakausī pastāvīgi jutu viņu elpu.
Sarunās es vienmēr biju baznīcas pusē. Atceros, vienā reizē viņi man lika uzrakstīt visu draudzes locekļu sarakstu. Es teicu: „Jūs taču paši to labi zināt! Es to nedarīšu.” Arī tad, ka viņi lika rakstīt sūdzības par kādiem mācītājiem, es to nekad nedarīju. Es vienmēr sacīju: „Jūs zināt, ka ne par vienu neko sliktu nekad neesmu teicis.” Protams, viņi draudēja man pašam ar nepatikšanām, arī par mani esot citu ziņotāju sūdzības utt.

Starp citu, šajās tikšanās reizēs reizēm varēja uzzināt par draudošām nepatikšanām citiem, un tad es draudzes locekļus, kuri bija nonākuši čekas uzmanības lokā, varēju pabrīdināt uzmanīties.
Protams, tas bija laiks, kad mēs jutāmies kā starp spīlēm. Un arī šodien mēs visu nezinām. Ja jau daļa kartotēkas atrodas Maskavā, tas nozīmē, ka joprojām ir iespējams manipulēt.

Tāds nu ir šis mans stāsts. Bet es esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka Viņš acīmredzami man palīdzēja daudzās grūtajās situācijās!