Tā bija tāda čekas metode – censties sarīdīt ticīgos savā starpā. Vienus pierakstīja kā čekas ziņotājus, citus nē, un tad centās modināt vienam pret otru aizdomas.
Tā par garīdznieku uzvārdiem čekas maisos saka mācītājs Ojārs Incenbergs, kura atmiņu stāstu šajos mēnešos esam publicējuši. Viņš savā atmiņu skicēs raksta, cik grūtas bija sarunas ar čekistiem un cik daudz tas viņam prasīja turēties pretī VDK spiedienam. Tikai ar īpašu Dieva žēlastību Ojāram izdevās izvairīties no aresta. Tajā pašā laikā viņš ir pārliecināts, ka neviens no garīdzniekiem, kuru uzvārdi tagad atrodami čekas kartotēkā, nav darījuši baznīcai neko sliktu.
Atceros, Krievijā vienā draudzē jaunieši gribēja muzicēt. Viņi sarīkoja dziesmu dievkalpojumu, un pēc tam viņiem bija nepatikšanas. Savukārt otrā draudzē notika līdzīgs pasākums, un tur nevienu neaiztika. Trešā draudze domāja, ka varbūt arī viņi var mēģināt, un atkal bija problēmas. Sākās aizdomas – ja jau tai draudzei muzicēt atļauj, tātad viņu vadītāji sadarbojas ar čeku! Bet tā bija čekas sistēma – savstarpēji sarīdīt un radīt aizdomas. Tas, ka daži draudzes locekļi darbojās pret draudzi, tas var gadīties. Katrā ģimenē ir kāda melnā avs. Čeka izmantoja vājās vietas, izprovocēja un tad piespieda sadarboties. Ne visiem pietika dūšas pateikt “nē”. Taču esmu pārliecināts, ka neviens no mācītājiem čekai apzināti nekalpoja.
Ojārs Incenbergs ir pārliecināts, ka garīdznieki varēja nezināt to, ka viņi ir noformēti kā čekas aģenti. Arī tas esot darīts apzināti. Pats Ojārs esot tagad skatījies, vai viņa uzvārds neparādās kartotēkā, kaut arī viņš bija kategoriski atteicies sadarboties. Diemžēl nerunāt tajos laikos ar čekistiem nebija iespējams.

VA piezvanīja arī pensionētais mācītājs Andrejs Zilgalvis, kura uzvārds ir čekas maisos. Andrejs saka, ka viņš nav zinājis, taču nojautis, ka viņa brāļa vārds var būt VDK kartotēkā, taču par sevi nebija zinājis. Kad viņu uzaicināja mācītāja darbam un bijis jāiet pēc sludinātāja apliecības, viņam bijusi līdzīga saruna kā brālim Valdim. Arī viņš teicis, ka nedarbosies pretēji padomju valsts interesēm.
Viņu princips bija tāds – tu netraucē mūs, un mēs netraucēsim tevi.
Tiesa, viņu vairākkārt izjautājuši par draudzes lietām, taču jautājumi bijuši tādi, uz kuriem viņš nav zinājis atbildes.
Es varēju pastāstīt tikai to, ko visi jau tāpat zināja.
Interese gan par viņu nav bijusi gara, jo Andrejs vēlāk apprecējās un uz kādu laiku mācītāja darbu atstāja.

Mācītājs Alfrēds Jākobsons, kurš arī nu jau ir pensijā, atzīst, ka tas bija briesmīgs laiks. Sarunas ar viņam bijušas kā jebkuram mācītājam (Alfrēds nav čekas ziņotāju sarakstos). Jāpiebilst, visi mācītāji stāsta vienu un to pašu: viņiem katram bija jāiet regulāri uz Reliģijas kultu lietu padomi, un pēc tās pie durvīm parasti gaidījuši vīri, ar kuriem bijis jārunā. Alfrēds Jākobsons saka, ka viņš pat nezina, vai kāds ir gribējis viņu savervēt vai nē. Jautājumi bijuši dažādi. Taču vecākie brāļi viņu jau laicīgi pamācījuši, kā runāt un kā atbildēt.

Iespējams, iemesls, kādēļ Alfrēds netika savervēts, bijusi viņa pagātnes pieredze. Kad viņu vecākie sludinātāji pirmo reizi aicināja mācītāja darbā un gribēja aizsūtīt uz Siguldu, kultu lietu padome nedeva atļauju. Viņš esot fanātisks cilvēks, kurš mainījis daudzas darba vietas, tādēļ viņam šādu darbu nedrīkstot uzticēt. Sabata dēļ Alfrēds bija zināms gan Centrālkomitejai, gan čekai, turklāt bija izdots rīkojums neņemt viņu nekur darbā. Tāpēc baznīcas vadītāji nolēmuši, lai viņš tālāk darbojas Rīgas 1.draudzē kā draudzkopis. Tur arī drīz vien nācies doties gan izvadīt bēres, gan pasniegt Bībeles stundas. Pēc kādiem gadiem vajadzēja atrast mācītāju Bauskai, un vecākie brāļi pamēģinājuši vēlreiz viņu virzīt šim amatam, un šoreiz liela pretestība neesot bijusi.

Alfrēds saka, ka čekai jau parasti interesēja literatūras izplatīšana, kā arī bērnu un jauniešu darbs draudzē. Dažus tur aicināja ļoti bieži, piemēram, Juri Driķi vai Edgaru Čerņevski. Taču viņi bija rūdīti vīri, kas zināja, kādas ir čekas metodes, un no viņiem nekādu informāciju čekisti izdabūt nespēja.

Mēs uzticamies saviem kolēģiem, jo neviens no darbiniekiem nav mēģinājis kaitēt draudzes darbam – tā īsi var pateikt to, ko par saviem kolēģiem saka mācītāji, kuru vārdi nav čekas kartotēkā.
Jāpiebilst, ka šobrīd publicēta ir tikai čekas kartotēka. 2019.gada maijā pētniekiem un žurnālistiem būs pieejami aģentu ziņojumi. Tad aina par čekas metodēm un aģentu darbošanos būs pilnīgāka.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

1 comments :

  1. Domāju savādāk. Tā sarīdīšana jau iznāca kā sekas bet tās kartiņas ar vārdu "aģents" un vēl ar segvārdu bija vajadzīgas tiem īstajiem aģentiem kuriem KGB bija kā darba vieta. Viņi taču saņēma par savu darbu algu. Viņu darbs nebija viņu pārliecība bet veids, kā bez darba tikt pie naudas. Aizgāja, papļāpāja un nauda rokā. Bet vai tad kāds maksātu naudu tikai par papļāpāšanu? Līdz ar to par katru kontaktu ar ticīgajiem aģents uzcepa kartiņu it kā viņš būtu savervējis ziņotāju - aģentu. To mēs taču redzam no visu liecībām. Arī es neko nezināju par kartiņu un arī neko par kaut kādu segvārdu. Tas vis bija vajadzīgs aģentam lai parādītu savu darbu un saņemtu algu. Bet mēs parastie cilvēciņi savā naivumā pieķeramies pie šī vārda tā patiesajā nozīmē un sākam viens uz otru šķībi skatīties. Un korespndentiem arī ir kur nopelnīt maizīti. Vienīgi tie "vainīgie" nevar saprast, "kā tā iznāca ka es esmu pieskaitīts aģentiem - stukačiem"? Iesaku nebaidīties un runāt droši apzinoties ka visur jau nauda bija noteicošā KGB struktūrās un arī korespndentos nevis pārliecība. Mēs ar jums brālīši zinājām par ko mēs stāvējām. Tikai žēl ka šodienas informatīvās iespējas maz tiek lietotas Dievam par godu bet vairāk lai palielītos ar savu gudrību un spējām apd... citus kuri patiesībā ir pelnījuši uzslavu un godu kā draudzes veterāni riskējot ar savu brīvību un dzīvību.

    AtbildētDzēst