Draudze un misija

Adventistu draudzes vienmēr ir bijušas vērstas uz misiju, tāpēc likumsakarīgi, ka arī bīskaps Vilnis Latgalis, uzsākot kalpošanu, ir īpaši daudz runājis par to. Vienā no pirmajām tikšanās reizēm bīskaps sacīja, ka viņš neredz iemeslu, kādēļ līdz nākamajam kongresam adventistu draudžu locekļu skaits Latvijā nevarētu būt jau 10 tūkstoši. Tomēr tas nav noticis. Kāpēc tā? Droši vien skaidrojumi varētu būt dažādi. Ir jāatzīst, ka daļa no plāniem, kas bija iecerēti, nav realizējušies.

Savā Stratēģiskajā plānā Draudžu savienība ierakstīja konkrētu apņemšanos dibināt jaunas draudzes. Viens no darbības plāna punktiem skan šādi: “Jaunu grupu un draudžu veidošana, vadītāju apmācība.” Šo 5 gadu laikā tiešām izveidojušās jaunas draudžu grupas, taču tās tapušas nevis evaņģelizācijas, bet gan esošo draudžu iekšējās šķelšanās dēļ.  Mērķtiecīgs darbs jaunu draudžu veidošanā nav veikts.

Par draudzes locekļu skaitu. Piecu gadu laikā tas ir nevis pieaudzis, bet gan samazinājies (par apmēram 2,5%). Tikai pēdējā gadā šo tendenci ir izdevies apturēt. Cik noturīga būs līkne, to, protams, redzēsim. Draudžu savienības padome lielā mērā ir bijusi spiesta rūpēties par iekšējo problēmu risinājumiem, līdz ar to daļa misijas ieceru palika nerealizētas. Piemēram, viens no punktiem, kas bija iekļauts 5 gadu plānā, bija kristīgo centru izveide lielākajās Latvijas pilsētās. Lai arī plānā nav rakstīts, kādi šie centri bija iecerēti, tomēr acīmredzamas pūles tādus izveidot, mūsuprāt, nav novērotas.

Visā Latvijā ik gadu tiek kristīti tikai daži desmiti cilvēku, tāpēc nākamais Stratēģiskā plāna punkts — atbalstīt globālo kristību dienas—  nevarētu būt īpaši grandiozs. Tomēr šajā ziņā būtu godīgi sacīt, ka realitāte ir atbildusi iespējām. Neviena no konfesijām Latvijā nevar lielīties ar būtisku interesentu pieplūdumu. Tā tas ir ne tikai Latvijas baznīcās vien. Visā Rietumu kultūrā ir vērojams draudzes locekļu skaitliskais kritums nevis pieaugums. Lai gan Ģenerālkonferences vadība daudzu gadu garumā īpaši uzsver ilgas pēc atmodas un reformācijas, praktisku rezultātu tam nav – pasaule vairāk akcentē diskusijas par vērtībām un kultūru nevis baznīcas apmeklēšanu un piederību draudzei.

Protams, misijas darbs iespējams tikai tad, ja to dara vietējo draudžu cilvēki. Taču daudzviet draudzēm nav nedz finansiālu, nedz cilvēku resursi. Par šo VA bija īpaša rakstu sērija. Finansiālā situācija pēdējos gados nav bijusi spīdoša. (Lai gan VA rīcībā ir informācija, ka gada nogalē tā ir uzlabojusies. Mēs, protams, gribētu cerēt, ka pēc VA rakstu sērijas par mācītāju algām draudzes locekļi saprata, cik būtiski ir nodrošināt LDS darbu, un savus desmitos novirzīja atbilstoši pastāvošajai draudžu kārtībai. Tomēr patieso situāciju zina tikai Dievs.)

Runājot par draudžu iespējām darboties, būtisks izaicinājums, bez šaubām, ir mācītāju trūkums. Šis jautājums Latvijas Adventistu baznīcai pēdējo gadu laikā ir kļuvis diezgan kritisks. Acīmredzot, LDS padome tam nav pievērsusi vajadzīgo uzmanību, un šī, mūsuprāt, ir viena no kritiski vērtējamām Draudžu savienības atbildības sfērām. Plašāk par to nākamajā rakstā.