Kāpēc cilvēki neinteresējas par Dievu? (2)

Šīs ir atziņas, kuras, Nīderlandē tiekoties ar mācītājiem un viņu dzīvesbiedriem,

ir līdzdalījis Jaunās Derības pētnieks un teologs Džons Paulīns.

Ņujorka patiešām ir pilsēta, kuru reizēm Amerikā dēvē par sekulārisma citadeli. Kad mani 70.gados aicināja kļūt par mācītāju, es nokļuvu apgabalā, kur nebija neviena baltā adventista. Bija dažas melno draudzes. Par Dievu interesējās dažādi imigranti, spāņi, āfrikāņi, bet neviens baltais.

Kopā ar dažiem draudzes locekļiem mēs nolēmām, ka situācija ir jāmaina un lietas labā kaut kas jādara. Mēs nolēmām sarīkot Atklāsmes grāmatas semināru. Uz stūriem tika izlīmēti plakāti. No mājas uz māju tika izdalīti ielūgumi, pārraidījām reklāmu vietējā radio un TV. Izdarījām visu, lai cilvēkus ieinteresētu. Pirmajā vakarā ieradās 7 cilvēki...

Mēs taču visu bijām darījuši! Vai cilvēki ir kļuvuši Dievam neatsaucīgāki?

Bija skaidrs, ka cilvēkiem Atklāsmes grāmata neinteresē. Mēs nolēmām uzzināt, kas cilvēkus uztrauc. Veicām rajona iedzīvotāju aptauju. Jautājām, kādas ir cilvēku vēlmes, kādas problēmas un vajadzības.

Toreiz mēs secinājām, ka cilvēkus uztrauc viņu veselība. Mēs nolēmām sarīkot semināru par veselību. Šoreiz bez pārāk lielas reklāmas - tikai daži plakāti un ielūgumi. Atnāca 65 cilvēki!

Kopš tā brīža es izmēģināju visvisādus seminārus, un ar panākumiem! Par ko tikai nav runāts: kā atrast labu darbu, kā sameklēt labu vīru, kā apprecēties un kā neizšķirties. Ņujorka ir stresu un biznesa pilsēta. Vairāki adventisti reiz noorganizēja pasākumu, kura laikā pie debesskrāpjiem, biznesa centriem un ofisiem par brīvu tika mērīts asinsspiediens. Mērīšanas laikā tika uzsākta saruna, un asinsspiediena mērītājs mēģināja ieinteresēt, vai cilvēks nevēlas kaut ko vairāk uzzināt par Bībeli. Tikai 4 procenti cilvēku teica, ka varētu par to ieinteresēties. Tad mēs izmēģinājām citu metodi. Cilvēkiem tika piedāvātas Bībeles lekcijas, kas samazina stresu. Satriecoši! 85 procenti izteica vēlēšanos saņemt šādas lekcijas!

Sāpīgākais bija tas, ka visi šie pasākumi un semināri parādīja dīvaini skumju tendenci. Jo vairāk cilvēku ieinteresējās un nāca uz lekcijām, jo mazāk tur parādījās draudzes locekļu. Tas, kas interesēja cilvēkus, neinteresēja draudzi. Viņi teica: tas nav interesanti. Ko es tur darīšu?

Kad es šo draudzi atstāju un pārcēlos un citu apgabalu, tas, ko mēs bijām mantojuši, ātri vien tika pazaudēts. Acīmredzot, ja es kā mācītājs nespēju ieinteresēt draudzes locekļus pašus darboties un degt par citiem, tad šim darbam nebūs tālejošu panākumu.