Dieva universālā līdzcietība

Kāds vīrs sēdēja bārā un skatījās dzēriena glāzē. Pagāja 10 minūtes, 20 minūtes, pusstunda. Vīrs vēl aizvien ar tukšu skatienu raudzījās dzēriena glāzē. Pēkšņi bārā ienāca kāds liela auguma vīrs, un jau no izskata bija redzams, ka tur, kur ir viņš, ir nepatikšanas. Lielā auguma vīrs pienāca pie galdiņa sēdošā vīrieša, paņēma viņa glāzi un vienā paņēmienā iztukšoja to.
Pie galdiņa sēdošais sāka skaļi raudāt. Lielā auguma vīrs paskatījās uz viņu izbrīna pilnām acīm un teica: “Nu beidz, vecīt! Tas taču tikai joks. Re, es tev tūlīt nopirkšu citu dzērienu. Nevaru izturēt, ka vīrietis raud.”
“Tu nesaproti,” saka pirmais. “Šī ir visļaunākā diena manā mūžā. Vispirms no rīta es aizgulējos un nokavēju darbu. Priekšnieks nebija omā un uzreiz mani atlaida no darba. Es izgāju no darba vietas, lai brauktu ar mašīnu mājās, bet dažu minūšu laikā, kamēr biju darbā, mašīnu kāds bija nozadzis. Policija tikai noplātīja rokas un teica, ka man šodien neveicas. Un man tiešām neveicās. Paņēmu taksi, lai aizbrauktu mājās, bet, izkāpis no taksometra, atcerējos, ka aizmugures sēdeklī esmu aizmirsis portfeli ar maku, kredītkartēm un visiem dokumentiem. Centos svilpt un kaut kā piesaistīt prom braucošā taksometra vadītāja uzmanību, bet velti. Aizbrauca. Ierados mājās daudz agrāk nekā kāds mani gaidīja. “Mīļumiņ, pārsteigums, esmu mājās! U-ū! Kur tu esi?” Atradu uz galda zīmīti, ka sieva savākusi mantiņas un atstājusi mani. No mājām devos uz šo bāru. Sēdēju un labu laiku domāju, ka laikam jādara sev gals. Es jau biju gatavs to darīt, bet tad uzrodies tu un izdzer manu indi…”

Reizēm kādam neveicas. Galīgi neveicas. Droši vien mums visiem ir bijušas tādas dienas, kad nekas neiet kā iecerēts. Viena nelaime seko otrai.
Arī Jonam bija tādas dienas. Dievs aicināja Jonu doties uz Asīrijas galvaspilsētu Ninivi — Israēla visnežēlīgāko ienaidnieku galvaspilsētu, norāt to un paziņot tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši Dieva vaiga priekšā.
Sludināt ienaidniekam, ka Dievs nav apmierināts ar viņiem? Kas notiks, ja viņi ņems to vērā? Tas ir par daudz prasīts! Tā vietā, lai dotos uz austrumiem, uz Ninivi, Jona izvēlas doties pa jūras ceļu virzienā uz rietumiem.
Bet tas viss ir tikai lielo bēdu iesākums… Jūrā saceļas vētra, jūrnieki cenšas atbrīvoties no kuģa kravas, lai noturētu kuģi virs ūdens. Katrs piesauc savu dievu. Visbeidzot, lai noskaidrotu stihijas iemeslu, viņi met meslus, un tie norāda uz Jonu. Jūrnieki uzreiz apber Jonu ar daudziem jautājumiem:

Jel pastāsti mums, kādēļ noticis šis ļaunums? Kāds ir tavs amats, un no kurienes tu nāc? Kur tava zeme, un no kādas tautas tu? (Jonas 1:8, JT)

Jona atzīstas savā vainā. Jūrnieki — pagāni — ir šokēti par tik klaju nepaklausību Dievam. Kā Jona varējis kaut ko tādu atļauties?! Ko iesākt?
Viņi vēlas stūrēt kuģi uz krastu, lai Jona varētu izkāpt krastā un doties pildīt Dieva sniegto uzdevumu, bet tas neizdodas. Vētra ir pārāk spēcīga. Nav iespējams atgriezt pulksteni atpakaļ uz laiku, pirms Jona iekāpa kuģī. Jona saprot, ka grēka alga ir nāve un pie visa vainīgs ir tikai un vienīgi viņš. Kā vienīgo risinājumu jūrniekiem viņš piedāvā izmest sevi pār bortu. Negribīgi, pielūdzot Dievu, pagānu jūrnieki paklausa, un vētra jūrā tūlīt norimst.
Bet Jonam ar to viss vēl nebeidzas. Viņš slīkst un grimst jūras dzelmē. It kā tā visa vēl būtu par maz, liela zivs aprij Jonu.
Šķiet, nu gan ir gals, bet nekā. Dīvainā kārtā viņš vēl aizvien ir dzīvs. Mēs tikai savās fantāzijās varam iztēloties, kā Jonam klājas zivs vēderā. Cik tur ērta vide, kā viņš tur sēd vai stāv un ko elpo.
Pavadījis vairākas dienas zivs vēderā, Jona saprot, ka vēl aizvien ir dzīvs, pateicoties vienīgi nepelnītai Dieva žēlastībai. Beidzot viņš nāk pie saprašanas un lūgšanā piesauc un slavē Dievu. Jona saprot, cik briesmīgi ir, kad Dievs saka: “Labi, lai tad arī notiek pēc tava prāta!” un atsakās no viņa.
Jona atzīst Dieva visvarenību un žēlastību. Beigu beigās Jona solās ar pateicības prieku nest savus solījuma upurus un apliecina Dievu kā savu glābēju.
Kā sauc cilvēku, kas ir kā no jauna piedzimis un šādi sāk slavēt Dievu? Mēs teiktu, ka tagad Jona ir jauns radījums. Viņš ir mainījies. Viņš ir saticis savu Dievu un Glābēju. Rezultātā Dievs liek zivij izspļaut viņu, jeb kā jaunā tulkojumā pareizi teikts, — izvemt viņu laukā. Šķīstais pravietis pēc trīs dienām zivs vēderā ir kļuvis ne tikai ceremoniāli nešķīsts — mēs varam tikai iztēloties, kā viņš izskatījās. Kādas bija drēbes, mati, kāds aromāts no viņa plūda…
Trīs dienas un trīs naktis lielās zivs vēderā. Tā laika tautu mītos trīs dienas vajadzēja ceļot no dzīvo valstības līdz mirušo valstībai. Iespējams, ka šeit trīs dienas un trīs naktis ir atpakaļceļš no mirušo valstības, kurā nolaidās Jona, uz dzīvo valstību:

Ūdeņi kļāvās pār mani.
Dzelme mani apjoza, aļģes vijās ap galvu.
Nokāpu līdz kalnu pamatiem.
Zeme slēdzās pār mani uz mūžiem –
tu manu dzīvību cēli no bedres,
Kungs, mans Dievs!” (2:6–7)

Vēlāk uz šo Jonas piedzīvojumu atsauksies Jēzus, norādot tautai uz savu augšāmcelšanos no mirušiem.



Kad ūdenszāles un zivs kuņģa saturs nokasīts un noskalots no apģērba un drēbes mazliet apžuvušas, Jonam nekas cits neatliek, kā doties uz Ninivi.

Jonas 3:1–10 Tad Kungs runāja uz Jonu otrreiz: “Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko es tev teikšu!” Un Jona cēlās un gāja uz Ninivi, kā Kungs bija tam licis. Bet Ninive bija Dievam liela pilsēta—cauri tai jāiet trīs dienas. Jona nostaigāja pa pilsētu vienas dienas gājumu un sauca: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” Ninives ļaudis noticēja Dievam, pasludināja gavēni un visi ieģērbās maisos—no lielākā līdz mazākajam. Kad Ninives ķēniņam pienāca vēsts, tas cēlās no troņa, novilka savu tērpu, ietērpās maisā, apsēdās pelnos un lika, lai Ninivē sludina: “Tāda ir ķēniņa un viņa vareno griba: lai ne cilvēks, ne lops, ne vērsis, ne avs neko nebauda, lai ne ganās, ne dzer ūdeni, lai sedzas ar maisu gan cilvēks, gan lops un gauži sauc uz Dievu. Ikviens lai atstājas no saviem ļaunajiem darbiem un varmācības, ko tas paradis darīt,—kas zina, ja nu Dievs vēl mitējas, varbūt viņš vēl apdomāsies un atstāsies no savas dusmu kvēles, ka neejam bojā!” Kad Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Dievs atstājās no visa ļauna, ko bija teicies tiem darīt, un to nedarīja.

Jonas grāmata ir savdabīga ar to, ka tā nerunā daudz par pravietisko vēsti, kā tas ir Hozejas vai Jesajas grāmatā, bet par paša pravieša piedzīvoto. Šī grāmata velta maz uzmanības arī Dieva vēsts iemeslam, bet vairāk cilvēka atsauksmei uz Dieva aicinājumu—gan no Dieva aicinātā pravieša, gan no pagānu puses.
Un tā, kad drēbes ir apžuvušas, zivs vēdera smaržas mazliet izvējojušās, Jona dodas uz Ninivi. Viņš izpildīs Dieva doto uzdevumu.

Ninive ir milzīga pilsēta. Lai to pārstaigātu, nepieciešams trīs dienas! Pirmajā dienā viņš dosies uz tirgus laukumu un sludinās tur. Saskaņā ar protokolu, otrajā dienā ārzemju pravietis uzrunās pilsētas koncilu un vecajos. Trešajā dienā, ja palaimēsies, viņu aizvedīs pie Ninives valdnieka un viņš varēs nodot vēsti no Jahves. Tolaik svešzemju pravieši mēdza nest dāvanas ķēniņam un reizēm arī sniedza vēsti no svešzemju dieviem.

Evaņģelizācija

Un tā Jona dodas ceļā. Viņš nav priecīgs, bet šoreiz apņēmības pilns izpildīt Dieva doto uzdevumu. Jona sāk sludināt. Vēsts ir ļoti īsa: “Vēl 40 dienas, un šī pilsēta būs grauzdiņš!” Vēl 40 dienas un jūsu te vairs nebūs! — Te nav neviena cerības vārda. Tā ir “labā vēsts” saskaņā ar Jonu. Šķiet, ka Jona varbūt pat priecājās par šo vēsti. 40 dienas. Šim skaitlim ir reliģiska nozīme. 40 dienas Dievs ļāva lietum līt plūdu laikā. 40 gadus Israēls klejoja tuksnesī.

40 dienas

Mozus bija Sinaja kalnā. 40 dienas izlūki izlūkoja Apsolīto zemi. 40 dienas Jēzus bija kārdināšanu tuksnesī. Bībelē tas parasti ir kā pārbaudes laiks, kad jāgaida uz Dieva rīcību.

Neveiksme

Ieradies Ninivē, Jona iet pa pilsētu vienas dienas gājumu, bet vēl aizvien nav nonācis līdz pilsētas centram. Kas ir Jona priekš tik lielas pilsētas? Viens cilvēks lielā metropolē. Vai reizēm arī mūs nepārņem šī sajūta, ka mūsu ir tik maz, bet pasaule tik liela, darba tik daudz?
Viņš sludina, ka pēc 40 dienām lielās pilsētas vairs nebūs. Vēl tikai 40 Dieva žēlastības dienas, un tad šīs pilsētas vairs nebūs. Bet arī šeit viņu gaida kārtējā neveiksme. Viņš nespēj izpildīt līdz galam pat pirmās dienas protokolu. Vēsts uzreiz sasniedz ķēniņa ausis, un pilsētas iedzīvotāji kļūst par Jahves vēstnešiem. Atšķirībā no Jonas, viņi uzreiz atsaucas Dieva vēstij. Ignorējot Jonu, viņi sludina Dieva pravietisko vēsti cits citam. Jona ir lieks.
Ar smagu zaudējuma apziņu viņš dodas prom no pilsētas. Šie elkus pielūdzošie pagāni, Israēla ienaidnieki, ir piesavinājušies viņa amatu un vēsti.
Lai tā nebūtu tikai reliģiozi ārēja rīcība, ķēniņš pieprasa visiem ne tikai pelnos un maisu drānās nožēlot savus grēkus, bet arī pārtraukt darīt ļaunu! Vēl vairāk, tā kā visiem Ninives iemītniekiem ir pasludināta bojā eja, tad valdnieks aicināja gavēnim pievienot arī lopus, kas bez cilvēkiem vieni paši ietu bojā. Varat iedomāties, kādas bija lopu lūgšanas, kad saules svelmē tie vairākas dienas nedabūja dzert…

Jonas 3:9 “Kas zina, ja nu Dievs vēl mitējas, varbūt viņš vēl apdomāsies un atstāsies no savas dusmu kvēles, ka neejam bojā!”

Šajos pagānu ķēniņa vārdos izskan jūdaisma teoloģiskā atziņa par Dieva neatkarību no mūsu rīcības, no vienas puses, un Dieva mīlestības un žēlastības pilno rīcību pret mums, no otras puses. Te dzirdam atbalsi arī no pravieša Joēla 2:12–14:

Un vēl tagad Kungs saka:
“Atgriezieties pie manis no visas sirds,
gavējiet, raudiet un sērojiet!”
Plosiet savas sirdis, ne drānas
un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva,
jo viņš ir žēlīgs un līdzcietīgs,
gauss dusmās un dāsns žēlastībā,
viņš rimsies no ļauna!
Kas zina — varbūt viņš atkal rimsies,
un pēc tam atkal nāks svētība,
labības dāvana un lejamais upuris
Kungam, jūsu Dievam.

Skats no malas 

Smagu sirdi Jona dodas prom no pilsētas un apmetas pilsētas austrumu pusē, no kurienes paveras skats uz pilsētu.
Dienas rit, ninivieši gavē un piesauc Dievu. Tad kādu dienu Dievs liek uzaugt ricina stādam, kas sniedz Jonam paēnu dienas svelmē. Bet nākamā dienā Dievs liek tārpam nograuzt ricina koka stumbru, tā ka tas novīst. Saule un austrenis svilina Jonu. līdz viņš jūtas kā cepeškrāsnī. 4. nodaļā lasām, kā Jona apraud savu likteni, kā pārdzīvo par ricinus koka nokalšanu. Ir pagājušas 40 dienas, bet viņa sludinātā vēsts par pilsētas bojā eju nepiepildās.

Varētu domāt, ka Jona, kas pats ir piedzīvojis Dieva žēlastību un ir izglābts no drošas nāves jūras viļņos un vēlreiz jūras dzelmē, tagad priecāsies par Dieva žēlastību pret niniviešiem.
Bet nekā! Viņš nespēj pieņemt, ka Dievs, kas apžēloja israēliešus, kad tie bija izveidojuši sev zelta teļu (2. Mozus 32), var apžēlot arī pagānus. Viņš nejūt ne mazāko līdzjūtību pret Ninives iedzīvotājiem. Šeit uzskatāmi atklājas cilvēciskā savtīguma un Dieva žēlastības kontrasts, cilvēka grēcīgā daba un Dieva godība. (Daudzus gadsimtus vēlāk līdzīgu gadījumu pieminēs Jēzus Kristus, stāstot līdzību par nelietīgo kalpu Mt 18:23–35.)

Dieva dusmu mitēšanās ir iemesls Jonas dusmu izvirdumam. Kā Dievs var tā rīkoties?! Jonam ir žēl, ka ricina stāds ir nokaltis, Jona jau zināja, ka Dievs apžēlos niniviešus, Jonam ir iemesls būt niknam. Šis vairs nav tas Jona, kas apņēmības pilns devās uz Ninivi. Šis atkal ir tas pats vecais Jona, kurš bēga no Dieva uz Taršišu.

Jona ir meistars ticības apliecību skaitīšanā.
Vienu ticības apliecības lūgšanu viņš izteica grāmatas ievadā (Jonas 1:9): “Esmu ebrejs un bīstos Kunga, debesu Dieva, kas radījis jūru un sauszemi.”
Otra ir šeit (Jonas 4:2): “Es zinu, ka tu esi žēlīgs un līdzcietīgs Dievs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka tu atstājies no ļauna!”
Jona vēlas būt Dievam par padomnieku, kā pareizi jārīkojas šai situācijā. Kaut ko līdzīgu lasām Jēzus līdzībā par vecākā dēla sarunu ar tēvu pēc jaunākā dēla atgriešanās mājās (Lk 15:29). Diemžēl visu runu caurvij viņa egoisms, kas nespēj izturēt Dieva labestību pret citiem. Rezultātā viņš vēlas būt miris.

Kā ir ar mums? Ja Dievs ir žēlīgs un labvēlīgs kaimiņam? Radiniekam, ar kuru nevaram satikt? Citai konfesijai? Manam biznesa konkurentam? Manam lielākajam ienaidniekam? Vai es priecājos par Dieva žēlastību pret citiem? Lai gan Jonas grāmatas centrā ir Ninives pilsētas iedzīvotāju atsaucība Dieva brīdinājumam, pravieša Jonas rīcībā atklājas visas Dieva tautas attieksme pret citām tautām.
Kā Dieva izraudzītai tautai viņai bija jābūt par gaismu apkārtējām tautām, jāpriecājas par tai uzticēto misiju ne tikai no savu šauri personīgo interešu loka, bet piepildot dievišķo aicinājumu.
Dievs lika uzaugt ricina stādam un nākamā dienā nokalst. Austrumu vējš dedzināja Jonu, un viņš nespēja to izturēt. Liktenis, ko Jona novēlēja Ninivei, tikai nedaudz skāra viņu pašu, bet viņam tas ļoti nepatika!
“Paanalizēsim tavas dusmas abi kopā,” teica Dievs. “Tās saistās ar tavu iemīļoto ricina stādu, bet ko tas tev patiesībā nozīmēja?
Tava pieķeršanās tam nevarēja būt pārāk dziļa, jo vienu dienu viņš bija, bet nākamo vairs nē. Tevi interesēja tikai labums, ko tu no tā guvi, nevis patiesa mīlestība. Tev nekad nebija dārznieka rūpes pret to. Ja tu jūties tik slikti par šo stādu, tā labā nopūlējies tik, cik tu nopūlējies, tad kā lai jūtas dārznieks, kurš to stādīja un audzēja, redzot, ka tas nokalst un iet bojā? Un tā Es jūtos par Ninivi, tikai vēl daudz vairāk. Visi šie ļaudis un dzīvnieki, Es tos radīju, es tos uzturēju, rūpējos par tiem visus šos gadus. Ninive man prasījusi daudz pūļu un man tā nozīmē ļoti daudz. Tavas sāpes par ricina stādu ir nekas salīdzinot ar manām sāpēm, ja pilsēta ietu bojā.”
Šīs pašas rūpes par cilvēkiem savā kalpošanā atklāja arī Jēzus. Jonas 4:10–11 atklāj Dieva domas:

Tev žēl ricinus stāda, kura dēļ tu neesi pūlējies un ko neesi audzējis, kas izdīga vienā naktī un nākamajā naktī iznīka, — un man lai nebūtu žēl lielās pilsētas Ninives, kur ir vairāk cilvēku nekā divpadsmit reiz desmit tūkstoši, kas nezina atšķirt savu labo roku no kreisās, un daudz lopu?!

Kā Jona rīkosies? Grāmata beidzas ar jautājumu gan par Jonu, gan par lasītāja izvēli. Tāpat kā stāsts par vecāko dēlu pēc jaunākā dēla atgriešanās tēva mājās. Vai vecākais dēls ieies namā un visa ģimene priecāsies kopā? Būtībā Jēzus toreiz jautāja farizejiem un rakstu mācītājiem, vai viņi spēs pieņemt muitniekus un grēciniekus kā sen pazudušus jaunākos brāļus, kas atgriežas tēva mājās, vai arī paliks auksti, bez prieka par viņu atgriešanos, un ar to paši ieslīgs pilnīgā tumsā?

Droši vien katram no mums mājās pagultē vai durvju priekšā ir paklājiņš. Mēs nepievēršam viņam īpašu uzmanību, bet tur tas ir. Tieši tāpat ir ar mūsu ticību, ar ticības apliecību. Katram no mums ir kāda ticības apliecība. Viena no vispazīstamākajām ticības apliecībām ir Nīkajas ticības apliecība, ko apstiprināja 381. gadā. Šajā ticības apliecībā ir kāds kuriozs. Lai gan Nīkajas ticības apliecība apliecina ticību Trīsvienībai, Jēzus Kristus dievišķīgumam, Viņa nāvei un augšāmcelšanai, bet tajā nav ne vārda par Kristus dzīvi un kalpošanu. Varbūt vienīgi tas, ka Viņš ir cietis.
Tāpēc ir interesanti, kā savu ticību Dievam izteica Austrumnigērijas Masai cilts kristieši. 1960. gadā vietējā koncilā viņi pieņēma šādu ticības apliecību:

Mēs ticam vienam Visaugstam Dievam, kas mīlestībā radīja skaistu pasauli. Mēs ticam, ka Dievs atklāja savu labo apsolījumu, sūtot savu Dēlu Jēzu Kristu, cilvēku miesā, no jūdu cilts, trūcībā dzimušu nelielā ciematā, kurš atstāja mājas un vienmēr bija safari ekspedīcijā, darot labu, Dieva spēkā dziedinot ļaudis, mācot par Dievu un cilvēku, un rādot, ka reliģijas būtība ir mīlestība. Viņu nepieņēma viņa paša ļaudis, viņu mocīja un pienagloja rokas un kājas pie krusta, un viņš nomira. Viņš tika apglabāts kapā, bet hiēnas neaiztika viņu, un trešajā dienā viņš piecēlās no kapa.

Kāpēc ir svarīgi, lai dzīves pamatā ir kāda ticības apliecība? Tāpēc, ka tas, kam mēs ticam un kāpēc, nosaka mūsu rīcību, nosaka mūsu vērtību šai pasaulē. Tas nosaka, vai mēs dzīvojam pasaulē, kuru paši veidojam, vai arī pasaulē, kuru citi veido mums.
Ja mūsu dzīves centrā nav skaidras pārliecības par mūsu ticību — visplašākajā un stratēģiskā nozīmē-, tad citi ar prieku domās mūsu vietā, un mums nekas cits neatliks kā pieņemt viņu ticību un pārliecību. Kas ir mans aicinājums? Kas ir mūsu kopējais (draudzes) aicinājums? Kas ir mūsu Baznīcas aicinājums? Kur ir mūsu misijas lauks, kur ir mūsu Ninive?

Kā mēs varam dzīvot ar pārliecību, ka mūsu dzīve, lai cik gara vai īsa tā būtu, būs saskaņā ar Dieva prātu? Kā mēs varam dzīvot kopā ar Dievu visos dzīves straujajos pavērsienos? Dzīvē ir daudz strauju pavērsienu, un to apliecina arī Jonas grāmata. Jona dodas uz Taršišu un nonāk Ninivē. Reiz varenais un valdonīgais ķēniņš novelk ķēniņa purpura tērpu, apvelk maisa drānas un apsēžas pelnos. Pat Dievs maina savas domas par pilsētas likteni. Ikviens šajā stāstā maina savas domas, pat Dievs. Ikviens piedzīvo pēkšņu virziena maiņu. Šķiet, ka vispiemērotākā frāze šai grāmatai ir 9. pantā izteiktie vārdi “Kas zina?”

Rezumējot šo stāstu, varam secināt, ka universālisms (pārliecība par to, ka patiesība nepieder šaurai grupai) ir visas Jonas grāmatas galvenā doma.
Jona negrib doties sludināt niniviešiem, jo, kā jau jebkuras grupas loceklim, viņam nepatīk, ka viņa Dievs rūpējas par citu tautu!
Dievam nākas sarīkot kuģim vētru un tad, izmantojot brīnišķīgo lielās zivs tēlu, izspļaut viņu tieši tajā krastā, no kura Jona bēdzis. Kad ninivieši viņa vēstij tiešam notic (3:5), Jona iesvilstas nenovīdīgās un atriebīgās dusmās (4:1, 4, 9)!
Tādēļ grāmatas pēdējā pantā Dievs Jonam vaicā: ”Man lai nebūtu žēl lielās pilsētas Ninives?” (4:11)

Dievs liek pamatu universālai līdzcietībai, kas sniedzas pāri šauras pārākuma sistēmas robežām, kam Jona, negribīgais pravietis, laikam dotu priekšroku.
Manuprāt, stāsts par Jonu attēlo ļoti nepieciešamo pāreju no kalpošanas kā vienkārša karjerisma uz kalpošanu kā patiesu aicinājumu, no tā, ka daru savu darbu Dieva labā, uz to, ka ļauju Dievam darīt no Viņa darbu manī un caur mani.
Tāpēc apzināsimies Dieva vēsti šīs grāmatas lappusēs: Dievs vēlas glābt visus cilvēkus. Un ja tas ir tā, tad iespējams, ka mums vairāk laika jāveltī sarunām ar mūsu ienaidniekiem.

Kur ir mūsu Ninive? — vieta, kur mēs nevēlamies doties, kur mēs nevēlamies dzīvot? Dievs dažus ir aicinājis doties uz mūsdienu Ninivi — cietumu — un kalpot tur, kur mēs neviens nevēlamies nokļūt. Dievs citus ir sūtījis sludināt Dieva vēsti jauniešiem, vēl citus sludināt vēsti veciem ļaudīm, piedāvāt Dieva žēlastību un piedošanu.
Kas ir mūsu Ninive? Varbūt tā ir tālu, bet varbūt mūsu koridora pretējās durvīs vai varbūt pat vēl tuvāk? Kā mēs varam dzīvot saskaņā ar Dieva prātu un izpildīt savu aicinājumu?

Ainars Līcītis

Adventistu Rīgas 5.draudzes vecākais