Tā kā ir publicēti draudzes locekļu izteiktie pārmetumi mācītājam Ivo Rodertam, būtu godīgi uzklausīt arī paša Ivo Roderta sacīto. Tāpēc šovakar man bija garāka telefona saruna ar viņu, un tā tapa šī intervija. Līdz nākamajām ziņām tas tad arī par šo tematu, šķiet, būs viss.

VA: Vai tie, kas ir sūdzējušies par tevi, parakstot šo vēstuli, bija pirms tam ar tevi runājuši?
IR: Gandrīz nē. Nav tā, ka neviens neko nav prasījis. Bija atsevišķas sarunas ar pāris cilvēkiem, kuras ir pieminētas arī šajā vēstulē.

VA: Bet vairums tev pašam neko nesacīja?
IR: Tikai decembrī pie manis pienāca viens draudzes loceklis, kurš teica: „Vai tu zini, ka top vēstule jeb sūdzība par tevi? Jo man saka, ka ir nepieciešams parakstīt sūdzību pret tevi.” Tā bija pirmā reize, kad es kaut ko tādu uzzināju. Lai gan dīvaini, jo kad es janvārī ieraudzīju vēstules tekstu, tur bija arī daudz pārmetumu par notikušo vēl Ziemassvētkos un pēc tam. Tas mani sāpina. Jo nav tā, kas es nebūtu bijis pieejams. Gandrīz vienmēr, pēc katra dievkalpojuma kāds vai kādi nāca man klāt un sacīja, ka grib sarunāt tikšanos. Un mēs tikāmies kabinetā, runājām par visdažādākajiem tematiem. Ir tik daudz viss pārrunāts, bet lielākā daļa pārmetumu, kas minēti vēstulē, par tiem man neviens pat neieminējās.

VA: Kāpēc, tavuprāt, tā?
IR: Pēc tam, kad sūdzība tika nodota Padomei un es tiku aicināts satikties ar katru vēstules parakstītāju atsevišķi, pirmajās sarunās, kuras es vēl pagājušajā nedēļā paspēju sarunāt, es atklāju, ka cilvēki, kas bija parakstījušies, nemaz nepārmeta visu, kas rakstīts vēstulē. Viņiem bija tikai kaut kāda viena lieta, kas viņus satrauca, un tāpēc viņi bija parakstījušies. Viņi man teica: „Nē, viss pārējais mani nemaz neuztrauc, tur viss ir kārtībā, man tikai nepatīk šī viena lieta. Un tāpēc es pieliku savu parakstu klāt.” Patiesībā, vēstulē ir minētas arī atsevišķas lietas, kuras bija zināmas tikai vienam vai diviem cilvēkiem. Vai tad viņi gāja apkārt un visiem stāstīja, lai visi zinātu? Es patiešām brīnos, kā var būt tā, ka pēkšņi 47 cilvēki nolēma, ka draudzē viss ir tik slikti.

VA: Pārrunāsim izteiktos pārmetumus. Visplašākais pārmetums, ko es lasīju – tu svētrunas slikti sagatavo, vai arī sagatavo tā, ka tās ir pārāk grūti uztveramas, sarežģītas un cilvēki nav garīgi paēduši.
IR: Jāatzīst, man tas bija viens no vislielākajiem pārsteigumiem. Jo gandrīz nav bijis tāda dievkalpojuma, kad kāds vai kādi pēc tam pie durvīm nebūtu teikuši: „Ak, mācītāj, liels paldies! Tā bija svētruna, kas bija vajadzīga tieši man! Tā atbildēja uz manu jautājumu!’” Atsauksmes, ko biju dzirdējis, bija labas. Tāpēc man likās – tātad veids un virziens, kā es izvēlos svētrunas tēmas, ir labs. Pat tie, kas parakstījušies šajā vēstulē, man ir nākuši klāt un teikuši: „Paldies, mācītāj! Tas, ko tu teici, ir tieši tā, kā es domāju!” Tad, kad vēstule jau tapa, tiešām atnāca cilvēki, kas sūdzējās, ka es nesludinu par Atklāsmes grāmatas vai Daniela grāmatas pravietojumiem. Jā, šajos pāris gados tikai vienreiz esmu runājis par fragmentu no Atklāsmes grāmatas. Bet mana atbilde bija šāda. Es līdz šim uzskatīju, ka tiem cilvēkiem, kas ienāk dievkalpojumā, vissvarīgākā ir evaņģēlija vēsts. Pārsvarā manas svētrunas ir bijušas bāzētas tieši uz evaņģēlijiem. Man tas ir licies vissvarīgākais. Bet es nekad neesmu bijis pret Daniela vai Atklāsmes grāmatas pravietojumiem. Man liekas, ka svētrunai nav jāpārvēršas par teoloģisku disputu, bet lai tas būtu Dieva Vārda pasludinājums. 99 procentos gadījumu es sludinu nevis tematiskās svētrunas, bet par konkrētu teksta fragmentu.

VA: Tu esot atteicies sludināt par zvēra skaitli.
IR: Te nu ir jārunā par konkrēto vēstulē minēto faktu. Tie bija teikumi, kas bija izrauti no konteksta. Turklāt tie nav izteikti publiski, bet gan šaurā cilvēku lokā. Decembra beigās šajā pašā pieminētajā sarunā viņi man jautāja, kāpēc es nesludinu specifisko adventistu vēsti. Es toreiz viņiem prasīju: „Kas noteiks, kas tā specifiskā mūsu vēsts ir?” Nu, piemēram, pirms 100 gadiem adventisti mācīja par pāvesta cepuri. Ka tur iekšpusē esot bijis uzraksts, kur, pa burtiem saskaitot, sanāk skaitlis 666. Tagad visā pasaulē adventisti atzīst, ka tā nav bijusi patiesība. Tāda konkrēta uzraksta uz cepures nav bijis. Tāpēc tajā sarunā mans jautājums bija, kas tad būs tā vēsts? Jo šāda veida pasakas, kas kādreiz bija, tādas es nesludināšu. Nav tā, ka es vispār nevaru runāt par zvēra zīmi vai tamlīdzīgām lietām. Es varētu runāt. Bet es līdz šim neuzskatīju, ka tas ir pirmais, ar ko jāsāk.

VA: Vēl viens pārmetums – cilvēki uztraucas par litāniju dievkalpošanā.
IR: Jā, bija cilvēki, kas man pēc tam sacīja, ka šis bijis vienīgais iemesls, kāpēc viņi parakstījuši vēstuli. Bet kad es parādīju, kāpēc es tā daru, viņi brīnījās. Es paņēmu un parādīju viņiem Adventistu baznīcas dziesmu grāmatu, kuru izmanto angliski runājošā pasaulē. Apskatieties! Tur 2/3 ir dziesmas un 1/3 ir Psalmu lasījumi jeb litānijas, ko draudze kopā lasa. Tad es rādīju Adventistu baznīcas mācītāju rokasgrāmatu. Tā ir pieejama arī latviešu valodā. Tur ir tieši rakstīts, ka īpašos dievkalpojumos, arī Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā draudzei vajag lasīt kopā tekstus no Bībeles – tā ir tā pati litānija. Mēs pat pēc tam pārrunājām, kāpēc citās adventistu draudzēs mācītāji to nedara, jo citur pasaulē adventistu draudzēs to dara. Kad es esmu Anglijā adventistu dievkalpojumos, tur bieži saka – uzšķiriet tādu un tādu litāniju, un tad visi kopā to lasa. Un nav tā, ka mēs to būtu aizguvuši no citām baznīcām. Es pat citās baznīcās neesmu redzējis, ka tur draudze lasītu Bībeles tekstus. Viņiem ir pašu sacerēti teksti, bet tie nav Bībeles Psalmu teksti.

VA: Viens no sūdzības punktiem – tu citiem mācītājiem nedod iespēju runāt.
IR: Pirmkārt, draudzes mācītāja rokasgrāmata paredz, ka mācītājs ir atbildīgs par to, kurš draudzē runās. Tās ir manas tiesības izvēlēties, kurš runās. Bet no otras puses, es rēķinos ar esošo kārtību. Ja runa ir par Vilni Latgali, tad kopš es 22 gadus kalpoju kā mācītājs, vienmēr kārtība ir bijusi tāda: sākot ar ūnijas prezidentu, tad sekretāru, savienības prezidentu utt., šie cilvēki katra gada beigās izsūta apmeklējuma kalendāru, kurā draudzē kad viņi ieradīsies. Tur neviens mācītājam nejautā, vai viņš to gaida vai nē. Es no Āriņa šādu kalendāru esmu saņēmis, un viņš ir ieradies un runājis, no Bukaldera saņēmu, un viņš runāja. No Viļņa es tādu nesaņēmu. Es Vilnim prasīju, vai viņam vispār tāds kalendārs ir? Viņš man teica, ka viņam ir ieplānots tā, lai viņš divu gadu laikā apmeklētu visas draudzes. Protams, bīskapu uzaicina, kad draudzei ir īpaši svētki jubilejas. Mums maijā bija plānotas jubilejas svinības, un Vilnis jau bija uzaicināts. Man nekad nav bijušas nekādas iebildes pret viņu. Nu, ja prasa, piemēram, par Mārtiņu Subatoviču, tad es zinu, ka viņš ir palīgmācītājs, viņam ir savas draudzes, kurās viņš kalpo. Kāpēc man būtu jāzvana tieši viņam un jāprasa, lai viņš nāk runāt pie mums?

VA: Draudzē neesot bijusi informācija par Ģenerālkonferences pasākumiem.
IR: Tā nu gan nav patiesība. Par tiem vienmēr ir ziņots. Tas, ko konceptuāli esmu mēģinājis ieviest, ir veids, kā tas notiek. Jau pirms manas atnākšanas uz Rīgu bija tā, ka pirms katra dievkalpojuma bija sagatavots speciāls dievkalpojuma buklets, un tur bija arī ziņojumi. Bet vienalga dievkalpojuma sākumā bija ziņojumu daļa, kura tad reizēm ievilkās nevajadzīgi gara. Es centos ieviest kārtību, ka visus ziņojumus ir jāiesniedz iepriekš, un mēs tos publicējam programmā. Un tur tad arī visi pasākumi, kas, kur un kad notiek, ir publicēti. Šo pārmetumu es noraidu.

VA: Savukārt par Ziemassvētku dievkalpojumu man ir sarežģīti tev jautāt. Jo patiesībā šo programmu neveidoji tu, tu tikai atļāvi sevi iesaistīt tajā. Un dziedāt pieminēto Līvu dziesmu „Eglīte” ierosināju es.
IR: Redz, es nemaz to nezināju. Tas, ka pirmajā draudzē īpaši Ziemassvētku laikā ir tikuši veidoti uzvedumi, tas tā ir bijis arī pirms manis. Šajā gadījumā uzvedums bija tāds, kurā iesaista arī mācītāju. Vai tas bija slikti? Es domāju, ka nē. Man jau liekas, ka tas bija dievkalpojums. Mēs slavējām Dievu. Tur bija dziesmas, kas pagodina Dievu, tur bija lūgšanas, Bībeles lasījumi. Un tādā reizē var būt arī brīdis, kad mēs esam vienkārši priecīgi. Un vai prieks nevar izpausties dziesmā, kas nav gluži no dziesmu grāmatas? Man šķiet, ka var.

VA: Kas tās par rupjībām, kas ir bijušas Lūgšanu brokastīs?
IR: Nu jā, tur tika rādīts provokatīvs video. Tam es esmu gatavs piekrist. Tas gan nebija dievkalpojums, tas arī nenotika dievkalpojumu zālē. Tās bija brokastis, kurās mēs runājām par to, kā labāk evaņģelizēt un stāstīt citiem par Kristu. Video, kurš tika izmantots, tika arī pārrunāts ar A.Ozoliņu. Jā, tas bija skaļš un spilgts. Ideja bija pievērst uzmanību, kāda var būt cilvēku reakcija, kad tie uzsāk sarunu, bet tā tikai otru sakaitina. Galvenā doma bija palūkoties, kā tas var notikt. Jā, man ir jāatzīst, ka kādam tas varēja būt pārāk provocējoši. Un, ja es esmu kādu ar to aizvainojis, es tiešām atvainojos. Vienīgi toreiz man neviens neko neteica. Tobrīd man tas tā nelikās. Es būtu varējis katram atvainoties, bet tikai tagad vēstulē uzzināju, ka tā ir sanācis.

VA: Pirmais sūdzību punkts ir par to, ka draudzē nav bijušas kristības.
IR: Nav tā, ka vispār nav bijušas. 2015.gadā bija 5 vai 6. Es tagad precīzi neatminos. 2014.gadā bija padsmit kristībnieku. Bet tas ir mazāk nekā 2011.gadā vai 2010.gadā, kad bija ap divdesmit. Man gan brīnums toreiz bija pašas draudzes neatsaucība. Kad mēs rīkojām Alfa kursu un aicinājām uzrunāt draugus un paziņas, no draudzes locekļiem lielas intereses nebija. Tagad es domāju, varbūt tāpēc cilvēki bija tik neatsaucīgi, jo viņi domāja, ka es nedaru visu pareizi? Un tāpēc viņi nebija gatavi vest kādus sev līdzi? Bet es to nezināju. Viņi man to neteica.

VA: Kādas ir Tavas sajūtas par visu notikušo?
IR: Man visvairāk ir žēl tie cilvēki, kuri tagad nesaprot, kas notiek. Viņi nezināja, ka draudzē ir tapusi šāda vēstule. Un viņi zvana un saka, ka ir vīlušies un pārdzīvo – man viņi ir visvairāk žēl.

VA: Un sevi nav žēl?
IR: Nē, šobrīd nē. Laikam es to pārdzīvoju tad, kad uzzināju, ka tāda vēstule vispār top. Un kad uzzināju, ka tāda ir iesniegta Padomē. Kad es to lasīju, tad gan bija vilšanās. Nu kā tā varēja būt, ka es varēju visu to nepamanīt! Nu jau ir laiks pagājis, un es esmu tam ticis pāri. Es jau arī šajā stāstā neesmu galvenais. Svarīga ir draudze. Mani uztrauc tie, kuri saka, ka viņiem ir skumji un viņi prasa, ko lai viņi tagad domā un kā lai rīkojas? Un, protams, liels paldies tiem, kas zvana, sūta īsziņas un izsaka pateicību un atbalstu. Tādu tiešām ir daudz. Es vairs dienā ar vienu telefona uzlādēšanu nevaru iztikt. Un šie paldies mani iedrošina.

Intervēja Aidis Tomsons
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru